Kandavā 11.01.2012. Atis Freipičs
Mt7:24-29
Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.
Šie vārdi noslēdz Mateja evaņģēlija 7. nodaļu. Un ne tikai 7 nodaļu. Tie noslēdz kādu ļoti nozīmīgu daļu Jaunajā Derībā- proti, Jēzus kalna sprediķi, kas aizņem veselas 3 nodaļas Mateja evaņģēlijā. Un šajās 3 nodaļās Jēzus kā tādā kopsavilkumā pasaka, kādai tad vajadzētu izskatīties ticīga cilvēka dzīvei, kādai būtu jābūt mūsu domāšanai, kas mums jāsaprot ar bauslību, kā mums lūgt, kas ir nezūdošās vērtības…
Un šeit, nobeigumā Jēzus saka: „kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints”. Un nekas tad šo namu nevar sagāzt… Lai kādas vētras un lieti pār to nāktu…
Bet Jēzus runā arī par kādu otru iespēju. Ka var būt arī tā, ka ir cilvēki, kas šos Viņa vārdus gan dzird, bet tomēr nedara. Un Viņš tos salīdzina ar ģeķiem jeb mūsdienīgākā valodā ar muļķiem, kas savam namam par pamatu izraugās smiltis…
Pasaulē ir zemes, kur ilgstoši mēdz būt sausuma periodi. Kur šie sausuma periodi velkas ne tikai mēnešiem, ber reizēm pat gadiem. Kur upes izžūst tik tālu, ka nezinātājs par nepateiks, ka tur kādreiz ir bijusi upe.
Ja būsim televīzijā skatījušies kanālu Nacionālā ģeogrāfija, tad ne reizi vien būsim redzējuši šādas upes, kas, sausuma periodam iesākoties, izžūst un pēc dažiem mēnešiem nekas vairs neliecina, ka tur būtu upe. Labākajā gadījumā paliek smilšaina ieleja, saplaisājusi, sausa zeme. Un tiešām nezinātājam varētu šķist, ka tā ir lieliska, stabila un droša vieta, kur likt pamatus savam namam. Un šo namu var uzcelt un šķietami dzīvot drošībā, nemaz nenojaušot, kas tevi kādā brīdī var sagaidīt… Jo pēkšņi, pavisam negaidot, var sākties lietus periods un milzu duļķaina straume kā lavīna krākdama atgriežas vecajā upes gultnē un aiznes sev līdzi pilnīgi visu, kas atrodas tai ceļā… Viss ir beidzies, viss, ko tu esi cēlis, ir izpostīts un pagalam. Tikai tāpēc, ka tu neesi izvēlējies īsto pamatu, īsto vietu, kur celt savu namu… Un tu vari būt laimīgs, ja tev pašam ir izdevies izglābties, jo pastāv ļoti liela iespēja aiziet bojā ar visu namu…
Es pirms vairākiem gadiem lasīju par gadījumu nedaudz gadus pēc kara tepat Kurzemē. Kādā vietā, kur bija gājusi pāri frontes līnija, kāds vīrs, neskatoties uz daudzu brīdinājumiem, bija uzcēlis māju. Viņš ar ģimeni šajā mājā bija nodzīvojis vairāk kā 10 gadus, līdz kādu dienu, rokot dārzu turpat mājas priekšā, viņš ar lāpstu uzduras kādam priekšmetam… Vīrs sadzird šņākoņu un tas pēkšni viņam šķiet aizdomīgi…. Viņš paspēj nosviest lāpstu un noskriet nedaudz metrus un nokrist pie zemes… Un brīnumainā kārtā izglābjas. Izrādās viņš ir uzdūries mīnai, kas nav vienīgā, izrādās ir daudz mīnu, kas visas ir savstarpēji saistītas. No viņa mājas paliek tikai drupu kaudze. Izrādās, ka viņi ir visu laiku dzīvojuši mīnu laukā…
Tā var notikt, ja neizvēlamies īsto vietu, uz kuras likt pamatus savam namam… Bet Kungs jau te nerunā par ēkām, bet gan par mūsu dzīvēm. Un ievērojiet, īpaši viņš izceļ: „Kas Manus vārdus dzird un nedara”. Tas nozīmē, ka tas īpaši attiecas uz tiem, kas ir dzirdējuši Dievu runājam, uz tiem, kas sevi sauc par kristiešiem. Es to saprotu tā, ka tiesas dienā attaisnojums vēl varbūt varētu būt tiem, kas kaut kāda iemesla vai apstākļu dēļ šos vārdus nav dzirdējuši, bet ja tu esi dzirdējis un nedari, tad, kā Jēzus Pats te saka, reiz pienāk tāds gals, ka posts ir liels…
Bet tev ir arī cita iespēja. Tev ir iespēja būvēt namu uz klints. Pats Kungs Kristus ir šī klints. Vēlāk Kristus apustuli Pēteri, kā Baznīcas dibinātāju un sava darba turpinātāju šeit virs zemes, nosauc par klinti… Bet tomēr Viņš pats ir un paliek šī klints. Un tagad,kad pavisam nesen ir atkal iesācies jauns Kunga žēlastības gads, mums katram ir tik svarīgi atkal no jauna izvērtēt- kas tad ir tas pamats, uz kā es būvēju savu dzīvi. Jeb, citiem vārdiem, kas ir tas, kas nosaka manas dzīves virzību? Vai par manas dzīves pamatu nav kļuvi kas cits, nevis Jēzus Kristus? … Reizēm šis process var sākties pavisam nevainīgā veidā. Mums apkārt ir tik daudz problēmu. Un tās risinot mums tik bieži aizvien mazāk un mazāk laika atliek Dievam. Un mēs atlicinām aizvien mazāk laika savām attiecībām ar Dievu. Un tad dienu no dienas aiz vien vairāk mums var sākt šķist, ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, ko mēs savā dzīvē atrisinām un ko nē. Ko savā dzīvē paveicam, ko sasniedzam… Un Kristum mūsos aizvien mazāk atliek vietas… Varbūt mēs būsim ieguvuši daudz laicīgu labumu, bet būsim pazaudējuši pašu galveno- mieru un prieku, ko spēj iedot vienīgi Dievs…
Ja tā, tad esam savas dzīves pamatu sākuši nomainīt no klints uz smiltīm. Tad esam kā aizmiguši. Kristus vairākās vietās evaņģēlijos saka, lai esam nomodā, ka nenotiek tā, ka nama kungs, pēkšņi naktī nākot, neatrod mūs guļam… Jā, ka pēkšņi nenāk kāda liela un duļķaina straume un neaizskalo mūs jūrā, no kuras vairs nav glābiņa…
Kristus aicina – lieciet savu dzīves pamatu uz klints, tad, lai kādi dzīves vēji un straumes jums ietu pāri, tie jūs nesagraus, tie jūs neuzvarēs… Jo Es Esmu šī klints un Mani nekas nevar uzvarēt- Es pasauli Esmu uzvarējis! Jā, ja mēs savā dzīvē pirmajā vietā liksim Kristu, tad mēs soli pa solim varēsim pildīt tos vēlējumus un pavēles, ko Viņš mums visiem dod savā kalna sprediķī. Un tad, lai arī varbūt mūsu dzīve nebūs viegla, tomēr jebkurā dzīves situācijā mēs varēsim rast mieru un iepriecinājumu Kristū. Viņš mūs gaida, jo grib mums dāvāt Pats Sevi. Un ,ja būsim ar Viņu, tad nemūžam netiksim kādas nepārvaramas straumes aizskaloti kaut kur tumsā un bezcerībā, bet iesim pretī debesu godībai. Lai Kungs mūs uz to svētī! Āmen.