Kandavā, 16.03.2011. Atis Freipičs

Mk1:12-15

      Šajā Rakstu vietā, kā mēs lasījām, Gars Jēzu aizved uz tuksnesī. Un ir vērts mums pārdomāt, kāpēc tas tā notiek… Ja palasīsim šo 1.nodaļu dažus pantus iepriekš, tad redzēsim, ka tikko Jēzus ir ticis Jāņa kristīts Jordānā. Kristīts ne jau tamdēļ, ka viņam būtu bijusi nepieciešamība pēc šīs kristības, ne jau tādēļ, ka Viņam būtu grēki, arī Svētais Gars jau ir ar Jēzu, tas nepārtraukti ir Viņam klātesošs, Gars kā balodis uz Kristu nolaižas tikai tādēļ, ka Tēvs caur šo simbolu mums rāda, ka Kristus ir pilns ar Svēto Garu. Jēzus kristība notiek tamdēļ, ka Jēzus noliecas, solidarizējas ar visiem tiem, kam patiešām ir vajadzīga šī grēku piedošana, ar tiem, pie kā viņš ir sūtīts -ar visiem cilvēkiem… Atskan Tēva balss no debesīm,ka Jēzus ir Viņa mīļais Dēls, uz ko Viņam labs prāts. Tēvs fantastiskā veidā demonstrē to, kā Viņš svaida savu Dēlu uzdevumam, kas Tam stāv priekšā. Varētu domāt, ka nu ir laiks Jēzum doties Viņa kalpošanā. Taču tas tomēr vēl uzreiz nenotiek- mēs redzam, ka te pa vidu starp Jēzus kristību un kalpošanas uzsākšanu ir vēl kāds ļoti svarīgs notikums- tas ir Jēzus 40 dienu gavēnis tuksnesī un tam sekojošā sātana kārdināšana…

      Marka evaņģēlijā šīs Jēzus 40 dienas tuksnesī tiek aprakstītas ļoti skopi, lakoniski. Lūka un Matejs par to raksta daudz plašāk. Pēc viņu rakstītā mēs redzam, ka Jēzus 40 dienas gavē. Gavē un tad tiek no sātana kārdināts. Un, pieminot šo vārdu „kārdināšana”, es domāju, ir vērts pie tā apstāties un pārdomāt, ko tas īsti nozīmē.

      Pirmajā brīdī šķiet, ka vārds „kārdināšana” ir ar tādu kā negatīvu nozīmi. Taču tā gluži nav –tulkojumā no grieķu valodas tam ir divējāda nozīme- to var tulkot arī kā ”pārbaudījums”. Un tad šis vārds iegūst pavisam citu, daudz pozitīvāku jēgu un nozīmi. Un, ja tā padomājam, vai tad nav tā, ka katrs kārdinājums īstenībā ir sava veida pārbaudījums? Pārbaudījums, ar kura palīdzību Dievs redz, cik esam gatavi Viņa Valstībai, cik esam gatavi kādai konkrētai lietai, darbam vai kalpošanai, ko Viņš vēlētos mums uzticēt… Pārbaudījums, ar kura palīdzību mēs varam ielūkoties paši savā iekšienē… Jēzus šos pārbaudījumus iztur… Taču pie mums katrs pārbaudījums var beigties divējādi- vai nu to izturam, vai nē. Un to rezultāts mums ļoti labi parāda, cik esam nobrieduši, cik esam spējīgi saņemt spēku no augšienes. Cik esam pieauguši savā ticībā un paļāvībā uz Dievu. Tie tik labi parāda, kas ir stiprāks mūsos- Kristus pārvērstais jaunais cilvēks jeb mūsu vecā, miesīgā vai pasaulīgā daba…

      Kā jau iepriekš runājām par kārdinājumiem, mēs gandrīz vienmēr tos uztveram kā kaut ko negatīvu, taču, šādi uz tiem palūkojoties, mēs varam saprast, ka tie īstenībā ir kas ļoti pozitīvs, jo bieži palīdz mums kliedēt ilūzijas, ka esam tādi labi un svēti un ka mums nekas pie sevis nav jādara, ka esam gatavi Debesu Valstībai. Katrs pārbaudījums un tas, vai to izturam vai nē, ir kā tāds sava veida signāls vai indikators, kas parāda, kur mēs patiesībā stāvam, kas parāda, kāds ceļš tālāk ejams. Ja tikai šo signālu ņemam nopietni vērā…

      Jēzus pēc kristībām gatavojas sākt Savu Mesijas darbu pasaulē. Un Gars Viņu ved tuksnesī, lai Viņš tur sastaptos ar to pretspēku, kurš Viņam Viņa kalpošanas laikā ik uz soļa stāvēs pretī pasaulē. Jēzus tiek kārdināts, lai Viņš skaidri redzētu, ar ko būs jārēķinās viņa kalpošanā…

       Tālāk lasām, ka Viņš tuksnesī bija pie zvēriem un eņģeļi Viņam kalpoja. Ko tad tas varētu nozīmēt- būt starp zvēriem un eņģeļiem…?

      Kāds no maniem garīgajiem tēviem to komentē šādi:
Viņš saka, ka katru cilvēku viņa dzīvē kārdina 2 lietas- vai nu pieņemt tikai savu miesīgo daļu un dzīvot savai miesai, dzīvot kā dzīvniekam, kā tādam, kas dzīvo pēc zvēru likumiem (un es domāju, mēs katrs zināsim neskaitāmus piemērus šādām dzīvēm, kur cilvēki dzīvo pēc izdzīvošanas likumiem), un otra galējība ir tā, ka cilvēki iedomājas, ka ir sasnieguši tādu garīgu stāvokli, ka viņi ir bezmaz kā eņģeļi un ka viņiem nav nekā kopēja ar miesu vai zemes dzīvi… Un tā arī ir ļoti bīstama situācija. Jo, nerēķinoties ar savu, mums Dieva doto ķermeni, mēs dzīvojam tādā kā iluzorā, nereālā pasaulē un sevi pakļaujam riskam, ka mūsu ķermenis mūs kādreiz smagi iegāzīs… Tas nozīmē, ka mums ir jāmācās valdīt pār savu ķermeni. Mūsu garam ir jāaug, lai tas spētu valdīt pār miesu. Taču mums nav jādzīvo tā, it kā mums nebūtu miesas. Līdzsvars! Ir tik svarīgi, lai būtu līdzsvars jeb saskaņa starp mūsu ķermeni un garu. Mēs neesam ne dzīvnieki, ne eņģeļi- mēs esam cilvēki! Dievs grib, lai mēs dzīvojam šo dzīvi kā cilvēki, nevis kā eņģeļi vai zvēri. Protams, mēs varam būt kā eņģeļi un nest Dieva labo vēsti pasaulē, izplatīt Dieva gaismu un mīlestību pasaulē, taču tas nenozīmē, ka tā dēļ mums būtu jāatsakās no savas miesas.

      Vēl kādu lietu simbolizē eņģeļu tēls šajā Rakstu vietā- atcerieties, kad Ādams neiztur kārdinājumu, eņģeļi jeb ķerubi ir tie, kas Dieva uzdevumā ar liesmojošiem zobeniem apsargā Ēdenes dārzu, lai grēkā kritušie tur vairs nevarētu iekļūt. Taču tagad ir sācies jauns laiks –to, ko neiztur Ādams un ko patiesībā neiztur neviens cilvēks, to Kristus jeb, kā saka apustulis Pāvils, Otrais Ādams iztur. Un eņģeļi tagad rīkojas gluži pretēji- tie tagad kalpo Kristum, kurš kārdinājumu ir uzvarējis…

      Tālāk lasām 15. pantu. Un tas skan: „Laiks ir piepildīts, un Dieva Valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!”

      Ļoti daudzi teologi pasaulē uzsver, ka šis ir pats svarīgākais teikums visā Jaunajā Derībā. Tas ir kā esence, kurā ir sakoncentrēta visa evaņģēlija būtība. Jēzus saka- laiks ir piepildīts. Un ar to mēs varam saprast, ka tas mērķis, kādēļ laiks vispār šajā pasaulē ir Dieva dots, ka šis mērķis nu- līdz ar Kristus atnākšanu un kalpošanas sākšanu ir piepildīts, sasniegts. Dieva Valstība ir tuvu atnākusi- ar to Jēzus skaidri pasaka- tas, kas jums kādreiz bija neaizsniedzams, tas, pēc kā miljoniem cilvēku ir ilgojušies gadu tūkstošiem, tas tagad ir pienācis jums pavisam tuvu, jums blakus. Dievs ir noliecies pie jums. Aizsniedzams, sastopams… Tas, kura dēļ jūs esat radīti un dzīvojat, Tas, kuru satikt un pieņemt savā sirdī ir jūsu dzīves galvenais uzdevums, Tas, līdz kuram jūs savā cilvēciskajā vājumā nespējāt paši izlauzties- Viņš tagad ir Jūsu vidū. Dievs tagad no Savas puses ir izdarījis visu, lai jūs varētu būt ar Viņu. Un tagad no jums tiek sagaidīts, lai jūs spertu soli viņam pretī. Un Kristus te min 2 lietas, kas no šiem cilvēkiem tiek sagaidītas. Kas tiek sagaidītas arī no mums. Tās ir: atgriezties no grēkiem un ticēt uz evaņģēliju.

      Esmu lasījis, ka vārdi „atgriezties no grēkiem” nozīmē vēl ko daudz vairāk kā atgriešanos no grēkiem. Grieķu vārds „metanoia” nozīmē ne tikai atgriešanos, bet domāšanas maiņu. Jēzus te aicina ne tikai uz atgriešanos no grēkiem, bet vēl daudz tālāk- uz mūsu domāšanas maiņu. Un tas ir ļoti nopietns un grūts process. Šī domāšanas maiņa nenotiek viegli, kādreiz tā prasa daudzus gadus, reizēm pat visu dzīvi… Tomēr bez tās mēs nekad tā īsti nespēsim ticēt uz otro lietu, ko Jēzus no mums prasa. Bez tās mēs nespēsim ticēt uz evaņģēliju…

      Jā, Jēzus saka, ka bez šīm 2 lietām mēs varam būt pavisam tuvu Debesu Valstībai, tā mums būs pavisam blakus, tomēr tur iekļūt nevarēsim…

      Kas mums, domājot par šiem Bībeles pantiem, būtu jāmācās saprast? Es domāju, ka ļoti svarīgi ir saprast, ka kārdinājumus vai pārbaudījumus, arī reizēm grūtus pārbaudījumus ir svarīgi mācīties uztvert ar pozitīvu nozīmi. Jo tik bieži tie atver mūsu acis un parāda, kur mēs patiesībā stāvam. Un rāda mums ceļa virzienu, kurā jāiet. Un vēl mums ir ļoti svarīgi saprast, cik gan svarīgi mums ir izmainīt savu domāšanu, lai soli pa solim mūsos, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, nomirtu vecais cilvēks un piedzimtu jaunais, tāds, par kuru Kristum reiz nebūtu jāsaka vārdus: „Ej projām no Manis, Es tevi nepazīstu!” Lai Dievs mums dod gudrību, ka spējam dzīvot, ar Viņa palīdzību mainoties un kļūstot par tādiem, kādus mūs vēlas redzēt Kristus! Āmen.