Kandavā 24.12.2011. Raimonds Mežiņš

      Pārmaiņās paļauties uz Dievu un palikt kopā

      Ziemsvētku vakars

      Lk. 2:1-14

      Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

      Kristus dzimšanas stāsts ir jau tik daudz dzirdēts. Ko jaunu mēs tajā vēl varam atrast? Šoreiz gribētos vedināt uz pārdomām par pārmaiņām. Jūdejā notika pārmaiņas – tika pierakstīti visi valsts iedzīvotāji. Arī Jāzepa jaunajā ģimenē notika pārmaiņas – viņiem dzima bērniņš. Kā Jāzeps izturēja pārmaiņas? Kas notika viņa ģimenē?

      Padomāsim, ko Jāzeps varēja domāt, kad uzzināja, ka viņam jādodas uz Bētlemi, lai pierakstītos? Vai viņš bija priecīgs doties nezināmā ceļā ar saderināto, kura bija grūta? Es pieņemu, ka viņš nebija priecīgs. Iespējams, ka viņš bija ļoti uztraucies un nobijies. Viņu noteikti māca šaubas un neziņa kā viņiem klāsies. Neskatoties uz to viņš gāja aptuveni 90 jūdzes jeb 140 km no Nācaretes Galilejā uz Bētlemi Jūdejā. Tas bija aptuveni nedēļu garš ceļš ar kājām un saderināto uz ēzeļa. Lūkojoties no medicīniskā un drošības viedokļa bija praktiski neiespējami viņiem šo ceļu veikt. Tomēr viņš paklausīja ķeizara pavēlei un devās ceļā.

      Latvijā šobrīd nenotiek tautas skaitīšana, tomēr daudziem vīriem, ģimenes galvām, ir jāpieņem ļoti svarīgi lēmumi, kas attiecas uz viņu ģimeni. Kādiem jāpārvācas dzīvot tuvāk pilsētai, lai iegūtu darbu, citiem pat jādodas uz citu valsti labāka darba, ģimenes iztikas meklējumos. Svarīgi liekas tas, lai vīri pieņem šos drosmīgos lēmumus. Tikpat svarīga ir sievu attiekme sekot, lai ģimene paliktu kopā.

      Padomāsim par Mariju. Tiek uzskatīts, ka viņa bija pusaudžu gados piedevām esot stāvoklī. Sekot vīrietim tālā ceļā, kurš ir tikai viņas saderinātais, ir liela nedrošība! Es pieņemu, ka arī Marija jutās uztraukusies un nobijusies. Šai ģimenei bija lielas pārmaiņas. Jebkuras pārmaiņas nes sevī nedrošību un bailes no nezināmā. Neskatoties uz to viņa sekoja savam izredzētajam vīrietim, lai būtu kopā. Mēs nezinām vai viņi tajā laikā apsprieda iespēju, ka Marija varētu palikt mājās un Jāzeps būtu gajis viens pats. Lai kā viņi domātu, viņi devās ceļā kopā.

      Kur viņi smēlās spēku šim drosmīgajam gājienam? Mēs zinām atbildi! Pie Dieva! Dievs bija viņus abus personīgi uzrunājis (sk. Mt. 1:19 un Lūk. 1:30), lai viņi nebīstas būt kopā kā ģimene. Pirms viņiem nācās piedzīvot pārmaiņas, Tas Kungs viņus jau bija uzrunājis, lai viņi nebīstas! Lai tas varētu notikt, viņiem jau bija personīgas attiecības ar To Kungu. Viņš lika viņiem doties šajā kopīgajā ceļā. Viņi bija paklausīgi un devās, jo uzticējās Dievam.
Lai notiktu pāmaiņas Jāzepa ģimenē, viņiem bija jādodas uz citu vietu. Jaunajā vietā bija nedroši. Viņiem nebija tur citas mājas kā kūts. Viņiem nebija draugu vai radinieku, kuri būtu klāt bērna dzimšanas brīdi. Iespējams, Dievs viņus izaicināja, lai viņi neliktu savu cerību uz saviem spēkiem, bet gan uz To Kungu. Tālajā ceļā un galapunktā viņiem bija pilnībā jāpaļaujas uz Visuvareno, Viņa vadību!

      Daudzi ārzemju pravieši mūsdienās saka, ka Dievs ir izredzējis Latviju un latviešus, lai sūtītu mūs misijā uz daudzām pasaules valstīm. Nereti tas nenotiek, jo mēs pārāk pieķeramies kādai vietai, lietai vai cilvēkam. Liekas, ka vidusmēra latvietim ir ļoti svarīga vieta, kurš viņš dzīvo, kāda lieta, ko tur ļoti dārgu un cilvēks, kuram pieķēries. Un es nerunāju par to, ka visiem viss jāpamat un jādodas misijā uz Indiju. Vairāk vēlos akcentēt to, ka šī Dieva radītā vieta, lieta vai cilvēks nereti aizēno pašu Radītāju un Viņa plānu mūsu dzīvei. Dievam ir labs plāns mūsu (tautas, draudzes, ģimenes) dzīvei.

      Iespējams, Dievs mūs (tautu, draudzi, ģimeni) mudina uz pārmaiņām. Viņš vēlas, lai mēs saredzam tās kā Dieva vadītas. Neviena pārmaiņa nevar notikt, ja mēs kaut ko nezaudējam no vecā un nedodamies uz jauno! Padalīšos savā Misijas centra pieredzē: pārmaiņas ir nepieciešamas, vai esmu gatavs tām? Esmu konservatīvs un man pamata lietās nepatīk lielas pārmaiņas. Lūdzu Dievu un Dievs deva sākuma gudrību jaunajam, ko darbieniece Inese ietērpa programmā. Tad viss gods Dievam un ne mums, cilvēkiem. Dievs mūs veda cauri tām.

      Nesen skypā runāju ar mācītāju Īrijā Arti Druvieti un mums radās tāda doma: vai tikai Dievs nav sūtījis ekonomisko krīzi Latvijā, lai beidzot latviešus izkustinātu no mietpilsoniskās būšanas Status Quo pozīcijā? Iespējams, lai sūtītu latviešus misijā pie citām tautām. Rainis ir teicis: pastāvēs, kas mainīsies. Ja pārmiaņas nevar notikt tāpat, tad vajadzīgs kāds neliels pagrūdiens tam. Svarīgi, lai šajās pārmaiņās ģimene ir kopā. Ir tik sāpīgi redzēt izjukušas ģimenes. Jāzepa ģimene pārmaiņās palika kopā.
Atgriežoties pie Rakstu vietas. Mēs lasām, ka arī gani bija izbijušies par tām pārmaiņām, kuras notika Bētlemē. Eņģelis arī šeit saka šos vārdus: nebīstieties! Liels prieks tiek pasludināts. Gani nomierinājās un gāja lūkoties, ko tad Tas Kungs viņiem sagatavojis. Ja mēs savas (tautas, draudzes, ģimenes) pārmaiņas liekam Dieva rokās, tad Viņš mūs iedrošina nebīties, bet paļauties. Dievs ir klātesošs visās pārmaiņās un nekad neatstāj nevienu cilvēku vienu pašu. Viņš vienmēr ir blakus. Līdzīgi kā šodienas Bībeles stāstā Viņš bija blakus un pasargāja Jāzepu, Mariju un bērniņu Jēzu no visa ļaunā.

      Mēs dzīvojam lielā pārmaiņu laikā. Šis ir laiks, kad mēs nevaram būt droši par savu nākotni. Vai Eiropa Savienība pastāvēs? Vai kari un nemieri austrumos neizplatīsies? Kā ar Krieviju? Vai tā nevēlēsies atjaunot savu agrāko savienību? Ja mums nav stirpa pamata uz kura stāvēt, tad mēs varam justies ļoti nedroši un dzīvot bailēs, dusmās vai pat depresijā. Ja mums ir stiprs pamats, tad, lai kādas arī nebūtu pārmaiņas, mēs tās izturēsim ar Dieva palīdzību. Raksti saka, ka mums nav neviens cits pamats kā vien Jēzus Kristus.

      Lai Dievs ir žēlīgs, ka šajā pārmaiņu laikā (iespējams, kādas lielas pārmaiņas vēl tikai sekos) mēs turamies pie stirpā pamata – Jēzus Kristus! Lai nebaidāmies par nezināmo, bet paļaujamies uz To Kungu! Lai pārmaiņās esam kopā kā ģimene, draudze, tauta! Svētīgus Kristus dzimšanas svētkus un paļāvības pilnu Jauno Gadu! Āmen.