Kandavā, 06.04.2011. Atis Freipičs

Jņ12:1-8

      Bet Jēzus sešas dienas priekš Lieldienām nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: „Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimts sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. Tad Jēzus sacīja: „Laid, lai tas viņai paliek Manai bēru dienai! Jo nabagi vienumēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr.”(Jņ12:1-8)

      Gavēņa laiks, kurā mēs pašlaik atrodamies, strauji tuvojas savam noslēgumam. Vēl tikai pāris nedēļas, un klāt ir visi ciešanu laika notikumi… Tāpat tas ir Rakstu vietā, ko tikko lasījām. Jēzus zemes dzīve tuvojas noslēgumam, pavisam tuvu jau ir visi lielie notikumi- Viņa nodošana, krustā sišana un augšāmcelšanās.

      Mēs lasām, ka ir atlikušas tikai 6 dienas līdz jūdu Lieldienām. Jēzus dodas uz Jeruzālemi. Pa ceļam Viņš ar mācekļiem iegriežas Betānijā, kur dzīvo Marta, Marija un viņu brālis Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no miroņiem. Un mēs lasām, ka Jēzum par godu tiek rīkots mielasts. Lācars kopā ar Jēzu un Viņa mācekļiem sēž pie galda, Marta viņus apkalpo…

       Te pēkšņi notiek kas neparasts. Marija, paņēmusi mārciņu dārgas nardu eļlas, ar to svaida Jēzus kājas… Citos evaņģēlijos mēs atrodam, ka viņa svaida arī Jēzus galvu. Tā laika mārciņa atbilst 327 gramiem. Jebkurā gadījumā šīs eļļas ir tik daudz, ka ar to pietiktu, lai svaidītu visu Jēzus ķermeni. Kāpēc Marija tā rīkojas? Jānis piemin, ka viņa piedevām žāvē Jēzus kājas ar saviem matiem… Jūdu paražas tolaik vispār aizliedza sievietēm neapsegtu galvu jeb vaļējus matus… Kādēļ Marija, kas taču bija tik ļoti dievbijīga, kādēļ viņa tā izturējās…?

      Ja ielūkojamies tā laika tradīcijās, tad redzam, ka īpaša viesmīlība un cieņa viesiem tika parādīta ar to, ka viņiem nomazgāja kājas un matos iezieda mazliet smaržīgas eļlas. Taču šeit Marija izlieto veselu mārciņu dārgas eļļas… Te slēpjas kas daudz vairāk par viesmīlību un cieņas izrādīšanu… Vecajā Derībā mēs varam atrast daudzas vietas, kur ar eļļu tiek svaidīti priesteri, ķēniņi un pravieši. 2. un 3. Mozus grāmatā mēs atodam Rakstu vietas, kur rakstīts par Tā Kunga svētnīcas svaidīšanu…

      Ja ieskatīsimies tālākajos evaņģēliju notikumos, tad redzēsim, ka brīdī, kad Jēzus mirst pie krusta, priekškars, kas aizsedza vissvētāko vietu Templī, ar milzīgu troksni pārplīst… Ar to Tēvs visiem cilvēkiem visos laikos skaidri parāda, ka nu visiem ir pieeja pie vissvētākās vietas, parāda, ka Jēzus tagad ir mūsu Templis, mūsu svētnīca… Marija, protams, to vēl nezina, taču kāda iekšēja nojauta, iekšēja balss viņai liek tā rīkoties… Un tas, ka viņa ar saviem matiem žāvē Jēzus kājas, ir kā vislielākās mīlestības un nodošanās zīme…

       Asā pretstatā Marijas mīlestībai stāv tas, kas tiek domāts un runāts Jēzus mācekļu pulkā. Līdz pat pēdējai dzīves dienai Jēzum nākas cīnīties ar savu mācekļu mazticību, kļūdām un grēkiem… Ja lasām rakstu vietu par šo pašu notikumu Marka evaņģēlija 14.nodaļā, tad redzam, ka ar to, ko dara Marija, bija neapmierināti vairāki māceļi, Mateja evaņģēlija 26.nodaļā par viņas rīcību apskaitās visi(!) mācekļi… Jānis savā evaņģēlijā vienkārši min cilvēku, kas šo īgnumu izsaka skaļi –Jūdu Iskariotu.

       Ja uz šo lietu skatāmies ar racionālu skatu, tad šķiet, ka viņiem ir pilnīga taisnība. Šeit tiek sacīts, ka šī mārciņa eļļas maksā 300 sudraba gabalus. Marka evaņģēlijā teikts precīzāk- tur ir runāts par 300 denārijiem. Kas tad bija denārijs, cik liela bija tā vērtība? Lūkas evaņģēlija 10.nod. līdzībā par žēlsirdīgo samarieti mēs varam lasīt, ka ar 2 denārijiem bija pietiekoši, lai apkoptu smagi ievainotu cilvēku, līdz tas izveseļojas. Mateja ev. 20. nodaļā redzam, viens denārijs ir strādnieka dienas alga! Tātad 300 denāriju būtu viena strādnieka gada alga, nauda, ar ko veselu gadu uzturēt vienu ģimeni. Jeb nauda, kuru izlietojot varētu apkopt 150 smagi ievainotus nelaimīgos…

       Tomēr Jēzus atbalsta Mariju. Viņš saka: „Laid, lai tas viņai paliek Manai bēru dienai! Jo nabagi vienumēr ir pie jums, bet Es neemu vienumēr.”

      Kādēļ Jēzus atbalsta Mariju…? Tādēļ, ka tā rīkojas mīlestības un pateicības vadīta. Jēzus viņai ir tik svarīgs, ka Marija visu ir gatava Viņa dēļ atdot… Ja skatāmies no tāda pragmātiska skatu punkta, pateicība un mīlestība vienmēr ir bijušas un ir absolūti neracionālas lietas. Racionāla jēga no mīlestības nav nekāda, -tā var nest tikai zaudējumus… Tomēr – mīlestība, tikai mīlestība ir tā, kas nosaka cilvēka dzīvi. Mīlestība ir tas spēks, kas mūs nes pretī mūžībai…

      Es atceros laiku, kad pats biju tikko atgriezies pie Dieva un 4 reizes nedēļā braucu 100 kilometrus turp un atpakaļ uz Rīgu, uz savu draudzi. Un daži mani draugi bija neizpratnē, uzzinājuši, ka man no tā finansiālā ziņā nekas neatlec, viņi pārsteigti sacīja- kā, tas taču tev izmaksā milzīgu naudu…! Kāpēc tev to vajag, tie taču ir tikai un vienīgi zaudējumi….

      Jeb piemēram: vai ir izdevīgi mācītājam kalpot mazās lauku draudzēs, kas taču nespēj samaksāt algu…?

      Diemžēl tik izplatīts šajā pasaulē ir uzskats, ka viss mūsu dzīvē ir rēķināms skaitļos un naudas zīmēs… Tomēr… kad Dievs mūsu dzīvē kļūst par pašu svarīgāko, mēs vairs nedomājam šādās kategorijās. Jo, ja patiesi no sirds kādu mīlam, tad vairs nerēķinām, nekalkulējam, pārstājam skaitīt naudu…

       Ja tā padomājam, vai tas, kā izturas Jūda, un ne tikai viņš, bet visi šie kurnētāji, nav tik tipisks pārtikušās pasaules, liberālās Baznīcas skats uz lietām? Kur cilvēki ir gatavi apkopt nabagus, taču Jēzu pagodināt vairs nevēlas… Jēzus nesaka, ka nevajag palīdzēt nabagiem, tomēr viņš norāda uz prioritātēm. Viņš caur to saka- ja jūs vispirms būsiet gatavi pagodināt Mani, Es darīšu, lai jums nekad nepietrūktu, ko dot nabagiem…

      Jā, šī Rakstu vieta mums uzdod jautājumu- uz kā mēs būvējam savu dzīvi? Uz skaitļiem, cipariem, naudas zīmēm…? Vai uz mīlestību un pateicību Dievam, Jēzum…? Dievam sāp, ja balstām savu dzīvi aprēķinos. Jēzum ir tik svarīga mīlestība, kas nāk no mūsu sirds… To tik brīnišķīgi ilustrē Jēzus paša sacītā līdzība Mateja evaņģēlijā par tirgotāju, kas meklēja dārgu pērli, un, kad viņš beidzot to atrada, viņš pārdeva visu un nopirka to… Iedomājieties, kā tas, racionāli rēķinot ir, –pārdot visu, lai iegūtu vienu pērli. Tomēr šī pērle ir kas tik vērtīgs, ka miljonreiz pārspēj visu iepriekšējo tirgotāja bagātību. Un viņš ir bezgala laimīgs ar šo pērli.

       Pats Kristus ir šī pērle… Vai esam to tā īsti atraduši? To parāda tas, vai esam gatavi vajadzības gadījumā pārdot visu, lai to iegūtu… Vai spējam atdot visu, lai to varētu paturēt? Vai esam gatavi atdot dārgāko, kas mums ir? Tāpat kā to dara Marija mūsu šīsdienas Rakstu vietā. Tāpat kā to dara bagātais tirgotājs tikko minētajā līdzībā. Vai esam gatavi nedalīti sniegt Kristum savu mīlestību? Šādu jautājumu mums katram uzdod Dievs.

      Šodien paiet gads, tieši gads, kopš pirmo reizi kalpoju šeit pie jums, Kandavas draudzē. Varbūt, ka Dievs dos mums vēl tikties kādā dievkalpojumā, bet tikpat iespējams, ka šis ir mans pēdējais dievkalpojums šeit. Esmu no sirds Dievam pateicīgs par šo ceļa gabalu, ko, pateicoties Viņa žēlastībai, drīkstējām kopā nostaigāt. Dievs caur to man ir dāvājis lielu bagātību… Kādu jums, jūsu turpmāko ceļu man gribētos novēlēt? Pavisam vienkāršu: atrast pērli, un, ja arī tā jau atrasta, noturēt to, būt gataviem par šo pērli atdot dārgāko, kas mums ir, savu sirdi, to jums visiem es vēlos novēlēt…! Lai Tas Kungs mūs visus uz to svētī! Āmen.