Kandavā, 27.04.2011. Atis Freipičs

Mt28:1-10

      Vēl pirms pavisam neilga laika mūs apņēma tumsa… Tumsa, kas sākās ciešanu laika beigās un savu augstāko punktu sasniedza Lielajā Piektdienā. Dienā, kad visu pasauli pārņēma milzīgs ļaunums. Ļaunums, ko bija izraisījis grēks šajā pasaulē. Ļaunums, kas savu kulmināciju sasniedza tad, kad Kristus tika pienaglots pie krusta. Lasot Mateja evaņģēliju mazliet iepriekš, Kristus ciešanu stāstā mēs varam izlasīt, ka neilgi pirms Jēzus nāves, Viņam jau esot pie krusta, no sestās līdz devītajai stundai kļūst tumšs pār visu zemi…. Skatoties pēc tā laika ebreju laika skaitīšanas kārtības, šī tumsa sākas pusdienlaikā… Kāpēc šāda tumsa? Kas tā ir?…. Varbūt tas bija saules aptumsums? Varbūt vienkārši visu ļaužu acis tika aptumšotas, apstulbotas?

       Nē! Tas ir visas pasaules ļaunums, grēks un naids, kas sabiezē, kas koncentrējas ap krustā sisto Jēzu… Tur ir klātesoši visas pasaules ļaunie spēki… Vai tas demonstrē, simbolizē grēka un ļaunuma uzvaru pār šo pasauli? Tā varētu likties.

      Visi nu ir vīlušies. Visi, kas uz Jēzu bija likuši tādas cerības…. Tie, kas Viņā saskatīja Jūdu valdnieku, to, kas atnesīs Israēlam varu, mieru un pārticību, nu tie redz Viņa kaunpilno nāvi pie krusta… Arī mācekļi ir apjukuši, aizbēguši un izklīduši, arī viņus ir pārņēmusi šī tumsa…

       Jā, vai var būt vēl nožēlojamāka nāve? Tolaik sodīšana ar nāvi pie krusta bija vissmagākais soda mērs. Tā nozīmēja sodāmā iznīcināšanu ne tikai fiziski, bet arī garīgi… Uz mūžu mūžiem viņa izsvītrošanu no viņa tautas, no ticības… Ko nu vairs… Atliek tikai Jēzu apraudāt. To visi arī dara….
      „Bet, nedēļas pirmajai dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt”- viņas nāk, lai skumtu, lai sērotu par Jēzu… lai svaidītu to ar dārgām svaidāmām zālēm… Taču notiek kas negaidīts. Zemestrīce, Kunga eņģelis tām parādās. Viņa atnākšana ir kā zibens, viņa drēbes ir baltas kā sniegs…

      Eņģeļa parādīšanās ar šādu spožumu ir kā nesalīdzināms kontrasts tai tumsai, kas Jēzu apņēma pie krusta… Jo eņģelis nes kādu vēsti, kas izkliedē visu pasaules tumsu… Tumsas vara ir uzvarēta. Kristus ir uzvarējis visu tumsu un ļaunumu…

      Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto… Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies…! Vai var būt vēl lielāka vēsts par šo…? Viņš ir augšāmcēlies… Gaisma ir uzvarējusi…

      Šogad, Kristus augšāmcelšanās svētku naktī, arī rītā, daudzās draudzēs Latvijā, arī draudzēs, kurās es kalpoju, vesels pulks Viņa bērnu svētajā kristībā ir spēruši pirmo soli pretī Dievam. Šis ir bijis un joprojām ir īpašs laiks… Gaismas laiks. Laiks, kad šie cilvēki ir piedzimuši kam bezgala lielam un skaistam. Laiks, kad tie no nāves ir iegājuši dzīvībā, laiks, kad tie no tumsas ir iegājuši gaismā. Nu ir tik svarīgi, ka šo ceļu, šo dzīvības ceļu tie neatstāj, bet turpina… Bet ne tikai viņi, bet arī mēs visi, kas šovakar esam sapulcējušies šeit, dievnamā, lai turpinātu svinēt Gaismas uzvaru pār tumsu… Visi, kas stāvam šajā ceļā- cits lielāku, cits mazāku gabalu nogājuši… Arī visiem mums ir tik svarīgi šo reiz iesākto ceļu turpināt…

      Ir svarīgi ik dienas sev neaizmirst pavaicāt- vai es vēl esmu uz šī gaismas ceļa? Vai nogurums, pieradums un rutīna, jeb viss tas, ko visapkārt piedāvā pasaule- vai tas nav vedis mani prom no tā…? Vai es vēl ticu, ka mans Kungs ir ne tikai pie krusta miris, bet ir arī augšāmcēlies? Vai es par to spēju no sirds priecāties? Vai par manu drošību un dzīves pamatu nav kļuvis kas cits, ne vairs augšāmceltais Kristus…?

      Jā, vai ir viegli šo ceļu iet? Nē… Līdzenāks un platāks taču ir pasaules ceļš… Bieži vien ticīga cilvēka dzīves ceļš mēdz būt grūtāks kā neticīgā… Nav taisnība tām Kristīgajām kustībām, kas apgalvo, ka, ja tev iet grūti, tad tu neesi Dieva svētīts, jo ar tavu ticību kaut kas nav kārtībā… Ja tu neesi svētīts finansēs, ja tev nav laba veselība, ja tu pa savu dzīvi neej ar tā saucamo „amerikāņa smaidu” sejā, tad tu neesi īsti ticīgs… Parasti ir pavisam savādāk, tiem, kas seko Kristum, savā dzīves ceļā ir jāpanes daudz vairāk pārbaudījumu kā tiem, kas ir uz šī „pasaules ceļa”… Tā tas ir. Kristus saviem sekotājiem nesola vieglas dienas šeit, virs zemes…

      Tomēr mums ir kāds brīnišķīgs iedrošinājums. Gan eņģelis, gan arī pats augšāmceltais Kristus tikko lasītajā Rakstu vietā sievām un ne tikai viņām, bet arī mums saka kādu bezgala svarīgu iedrošinājuma vārdu. Šis vārds ir NEBĪSTIETIES! Nebīsties, un ej un raugi- kaps ir tukšs…

      Jā, Kristus nāvi ir uzvarējis. Viņa kaps ir tukšs. Un, ja tikai mēs no sirds meklēsim Viņu, ticēsim Viņam, tad, lai arī varbūt mūsu dzīves ceļš būs grūts, tā galā mēs piedzīvosim kādu elpu aizraujošu brīnumu… Kādu?

       To, ka arī mūsu kapi, tāpat kā Kristus kaps, būs tukši… Jo arī mēs varēsim augšāmcelties, tāpat kā Viņš….

      Dievs atkal mums dāvā kādu brīnišķīgu dāvanu. Nu tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai pastiepjam Viņam pretī savas rokas, lai to saņemtu… Lai saņemtu pašu lielāko, vērtīgāko, kas vien var būt… Jā, vai kāds šajā pasaulē ko vēl lielāku mums var uzdāvināt…?! Āmen.