Vasarsvētku sprediķis 2019. gadā. Vilnis Auziņš

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus.

Šodien uzklausiet Dieva vārdus no Ap. Pāvila vēst. Rom. 8.nod. no12 -17.pantam.

12 Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; 
13 jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. 
14 Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. 
15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! 
16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. 
17 Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.  Āmen, Tā Kunga vārds!

Slava Tev Kristu! Lūgsim:

Svētais un Mūžigais Dievs, mēs lūdzam, dod mums Savu Svēto Garu, ka Tavus Vārdus saprotam un pēc tiem arī dzīvojam. Izmaini mūsu cietās akmens sirdis, lai esam tev paklausīgi un uzticīgi! To lūdzam Jēzus Kristus vārdā! Āmen!

“Kāds gars jūs vada?” ir lielais Vasarsvētku jautājums. Svētkos, kad mēs svinam kristīgās draudzes dzimšanas dienu un priecājamies par visu skaisto, ziedošo, atskan apustuļa nopietnā balss. Kā katriem Baznīcas lielajiem svētkiem nāk līdzi jautājumi, kas mūs konfrontē, jo īpaši mūs kā kristīgās draudzes locekļus, kuri esam Vasarsvētku notikuma mantinieki.

“Visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni,” tā apustulis Pāvils uzrunā savas draudzes locekļus. Uzruna ir ļoti piemērota arī mums šajā laikā, kad mēs debatējam un debatējam par to, kas mūs vada un vadīs turpmāk. Jaunievēlētais Latvijas prezidents savā noslēguma uzrunā nesaka: “Dievs, svētī Latviju!”, bet “Saules mūžu Latvijai.” Man tas liek aizdomāties. Jā, kas mūs vada?

Tomēr nerunāsim tikai par notikumiem ārpus mūsu Baznīcas. Ieskatīsimies dziļāk kas un kā mūs vada ES un NATO! Tas skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju.

Atbilde var būt arī ļoti vienkārša – neviens mūs nevada! Mēs esam tikuši vaļā no visiem vadītājiem un tagad esam pilnīgi brīvi dzīves jūrā. Mēs kritizējam ikvienu, kas grib būt vadītājs, un, ja viņš turpina strādāt, mēs to pēc iespējas ātri “noēdam”.

Tā ir pārprasta demokrātija, ja katrs cīnās pats par sevi. Tā nav brīvība, bet haoss. Tā ir nedisciplinētība, kuras rezultātā dzīvē nekas nenotiek. Mēs dažkārt redzam mūsu jaunatnē, ka brīvība ir bezatbildība un slinkošana. Dieva bērns – kristietis, nav bezatbildīgs un bez vadības. Nav tā, ka Kungs Kristus atstāj savus mācekļus bez skaidra un noteikta uzdevuma, un Svētais Gars nāk kā palīgs un vadītājs.

Tā esam nonākuši pie pretējās atbildes. Cilvēka dzīvi parasti nosaka tas gars, kas ir stiprāks un spēcīgāks. Tieši šajā pārmaiņu laikā mēs meklējam vadoņus. Vai nav dīvaini, ka mēs, latvieši, ar tik lielām grūtībām atbrīvojušies no dažādu okupantu uzspiestiem vadoņiem, atkal par katru cenu meklējam jaunus vadoņus? Bet tad mēs saskarsimies ar kādu problēmu. Problēma ir visai vienkārša. Arī vadoņi ir tikai cilvēki – ar savu cilvēcīgo spēku un ierobežotību. Viņi nav viszinīgi, viņi nav visspēcīgi.

Zīmīgi, ka Pāvils pasvītro divas lietas: pirmkārt, vadība ir garīga, un otrkārt, vadība nozīmē – paklausību – tāpat kā bērns klausa vecākiem. Citiem vārdiem, vadība nozīmē attiecības. Šie jautājumi mums jāprasa laicīgajiem vadītājiem. Mums ir jāprasa ne tikai solījumi, programmas un platformas, bet kādu garu vai, moderni runājot, kādus ieskatus un ievirzi potenciālie vadītāji pārstāv un pārstāvēs un kādas attiecības jau ir un būs šiem vadītājiem ar mums. Tie ir būtiski jautājumi, jo visbiežāk dzirdētā kritika par vadītājiem ir tā, ka tiem neesot skaidras pamatnostājas un esot “pazudusi” saskare ar tautu. Bet padomāsim – tās ir garīgas lietas!

Mēs tik daudz dzirdam par ieiešanu Eiropā un arī paši esam tur iekšā. Vai jūtam un sākam saprast, kāds gars vada Eiropā? Kāds gars vada tās vadītājus?

Šajā vietā atcerēsimies Kungu Kristu! Evaņģēliji norāda atkal un atkal, ka Svētais Dieva Gars vada Jēzus ceļu un tādēļ Viņš var būt sava mazā mācekļu  un sekotāju pulciņa vadītājs.  Viņam bija Dieva Gars, kas saistīja mācekļus, un viņš pazina ikvienu, kas uzņēmās savu krustu, lai sekotu.

Kristieti vada Dieva Gars, un šī Gara gaismā viņš spēj izvērtēt visus ieskatus un ideoloģijas. Šis ir garu pārbaudes laiks, kas prasa visu kristīgo gudrību un apņēmību uzdot grūtus un kritiskus jautājumus.

Šodien neviens, kuru vada Dieva Gars, nevar klusēt par visu to, kas norisinās mūsu tautas un valsts dzīvē, kaut vai, piemēram, izglītības vai veselības aprūpes laukā.

Izklausās neparasti, ka šādas ir skaistās Vasarsvētku vēsts sekas, bet, kā teicu, svētki nav bez jautājumiem.

Dieva Gara vadīts kristietis ir Dieva bērns. Ievērosim, ka apustulis ļoti skaidri pasvītro, ka Gara vadība nāk pa priekšu un tad dievbērnība, nevis otrādi. Dievbērnība nav privilēģija, bet Gara izpausme. Gars meklē mūs, un ja pakļausimies Garam, tad skaidri redzam, kādas ir attiecības starp Dievu un mums. To mēs lasām arī Pāvila vēstulē galatiešiem, kur viņš raksta: “Ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs! Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.”( Gal.4,6).

Gars mūs padara par kristiešiem. Tieši tādēļ kristieši ir tik stipri, jo viņu Vadītājs ir Dieva Gars, kas dara viņus spējīgus veikt pat brīnumus.

Uz to lai Dievs mūs svētīdams svētī, ka mēs, Dieva Gara vadīti, kļūtu par Dieva bērniem!