14. svētdiena pēc Vasarsvētkiem (1Ķēn 17:8–16; Gal 5:16–24; Mt 6:24–34) V. Podziņš

24 Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

25 Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?

26 Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?

27 Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?

28 Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj,

29 tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.

30 Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?

31 Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?

32 Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.

33 Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.

34 Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.

 

Ierasti mēs par šo Rakstu vietu domājam saistībā ar to, kam kalpojam, kāpēc un kam strādājam, saņemam aicinājumu nepavadīt savu dzīvi un darbu uztraukumos un raizēs par to, kā dzīvosim, ko ēdīsim un ko ģērbsim. Tomēr dziļāku pārliecību, ticību un visaptverošu mieru varam iegūt, kad domājam: kas man šos vārdus saka, uz ko tieku aicināts paļauties, kā arī kas no manis tiek gaidīts. Ja apskatām šo Rakstu vietu šīs dienas kontekstā, viss top skaidrs. Vai zināt, kas šodien par dienu? Tēva diena.

 

Portāla mammam.lv/tetiem.lv vadītājas uzskata, ka, aktualizējot Tēva dienu, atbildīgajiem un mīļajiem tētiem mēs pasakām paldies par to, ka viņi ir, no bērna dzīves izstumtajiem  parādām, ka viņu loma ir svarīga un ka par savu bērnu ir jāpastāv, bezatbildīgajiem – ka ikviens bērns ilgojas pēc sava tēta.

 

Būt par tēvu ir īpaši. Es to zinu. Tas nav vienkārši statuss. Tas ir aicinājums (uzdevums) no Dieva un dāvana reizē. Dzirdējām lasījumā no Vecās Derības, ka Dievs sūtīja Eliju apgādāt atraitni un viņas dēlu trūkumā. Elija varbūt bija vienkārši viesis, bet faktiski – nama tēvs, kurš visai saimei iemācīja paļauties uz Dievu un kurš ar savu klātbūtni gādāja, ka eļļa krūzē un milti tīnē neizsīka līdz brīdim, kad Dievs atkal sūtīja lietu. Būt par tēvu nenozīmē tikai piedalīties pie bērna radīšanas, bet arī gādāt par bērna labklājību (kā materiālo, tā arī garīgo) visa viņa dzīves garumā. Precīzāk, visā tēva dzīves garumā. Ja tēvi turēs sava bērna rociņu viņa pirmajās dienās un būs līdzās vienmēr, tad bērni būs tie, kas turēs sava tēva roku viņa pēdējā stundā. Būt par labu tēvu – to vīriem jāmācās. Šīs prasmes un zināšanas nenāk uzreiz pēkšņi, bet drīzāk pakāpeniski. Kādreiz vīri piemēru ņem no saviem tēviem vai vectēviem. Citreiz kādus citus labus paraugus. Tomēr mums kā kristiešiem nav labāka parauga kā Dievs.  Viņā, Viņa vārdos un darbos mēs redzam perfektu tēvu.

 

Mēs esam Tēva radīti. Viņš ir mums katram devis dzīvību un ielicis šajā pasaulē, tomēr Viņš arī dara visu, lai mūsu dzīvību uzturētu. Dievs redz un zina mūsu vajadzības un gādā par mums ne tikai praktiski, bet arī garīgi.

Vispirms jau mums jāsaprot, ka Dieva mīlestība visspilgtāk ir parādījusies ne jau radīšanā (ne pasaules, ne mūsu) un ne tajā, ka Viņš gādā par mums, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. (Mateja ev. 5:45)), bet gan Jēzū Kristū. Caur Kristu mēs iepazīstam Tēvu, un Viņā mēs redzam Tēvu.  Jēzum kādā brīdī bija saruna ar farizejiem, kuri Viņam uzdod jautājumu: 19 (Tad tie sacīja Viņam:) “Kur ir Tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Ne Mani jūs pazīstat, ne Manu Tēvu; ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.” (Jāņa ev. 8)

 

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16) Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. (Jāņa 1.vēstule 4:9) Caur Kristu, Viņa krusta nāvi un kristību mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem. Tas ir sākums. Tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. (Jāņa 1.vēstule 3:1)

 

14 Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.

15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!

16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.

17 Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti. (Romiešiem 8)

 

Dievbērnība. Par to runā šodienas lasījums. Mūsu mieram un paļāvībai jāsakņojas ticībā uz Dievu kā Tēvu, kurš ne tikai saka, ka par visu parūpēsies, bet Viņš to arī izdara. Tā ir viena svētīga atziņa un vērtība, ja vīri dara tāpat. Mēs kā bērni varam justies droši, pasargāti un apgādāti, jo mums ir mīlošs un visspēcīgs Tēvs. Katrā ģimenē ir miers un mīlestība, ja bērni un sieva zina, ka vienmēr jutīsies droši aiz tēva varenajiem pleciem un ka tēvs par visu parūpēsies. Bērnos ir miers. Kāpēc bērni ir mierīgi? Kāpēc viņi rotaļājas mierīgi un nedomā par rēķiniem, ledusskapi, remontiem, benzīna bāku un visu pārējo? Tāpēc, ka viņi zina, ka tētis par to parūpēsies. Mēs kā Dieva bērni esam aicināti darīt ko līdzīgu. Ne jau pavisam aizmirst par rēķiniem un visu pārējo. Tas ir, protams, svarīgi, un no gaisa tā vienkārši nekas nenokritīs. Bet atslēgas vārds ir „nezūdieties”. Jēzus jautājums ir būtiska atslēga šajā sakarā: „(27) Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” Tu uztraucies, esi viens nervu kamols. Un kas no tā mainās? Nemitīgs stress aizmiglo acis un prātu un traucē ieraudzīt atrisinājumu. Turklāt ir kaitīgs ne vien cilvēkam pašam,  bet var nodarīt ļaunu arī apkārtējiem. Ja esat mēģinājuši runāt vai patraucēt kādu saspringtu un nervozu cilvēku, sapratīsiet, par ko runāju. Zūdīšanās vietā labāk lai nāk lūgšana. Kad bērniem kas nepieciešams, viņi taču pienāk pie tēta vai mammas un paprasa, vai ne? Jēzus mūs māca to pašu:

7 „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.

8 Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.

9 Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni?

10 Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku?

11 Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja ev.7)

Lūkas evaņģēlijā Jēzus min nevis vienkārši „daudz vairāk laba”, bet gan Svēto Garu: 13 „Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas ev.11:13)

 

(9 Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.

10 Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.

11 Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi?

12 Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu?)

13 Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas ev.11)

 

Caur lūgšanu mēs saņemam daudz vairāk kā spējam saprast. Pāvils vēstulē filipiešiem norāda:

4 „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!

5 Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu.

6 Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.

7 Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:4-7)

Tas nozīmē, ka mēs varam būt priecīgi un pacietīgi, zinādami, ka mūsu Tēvs ir tuvu. Mums nav jāzūdās, bet visas lietas jānes Viņam. Un tad Viņa miers mūs sargās.

 

Mēs esam pietiekami pieskārušies tam, ka Dievs kā Tēvs par mums gādā un ka vīri un tēvi var no tā daudz mācīties, tomēr tēvu loma nav tikai būt par apgādnieku materiālā sfērā. Tēvs ir ģimenes galva un atbildīgs arī par mācīšanu un audzināšanu. Turklāt ir ļoti svarīgi, lai tieši garīgo aspektu tēvi saprastu. Labs tēvs ir visa nama tēvs. Īpaši to varam redzēt kaut vai Lutera Mazajā katehismā, kur pēc katras tēmas nosaukuma rakstīts „Tā, kā mājastēvam nākas to savai saimei vienkārši izskaidrot.” Tēvs atbild par visas ģimenes garīgo dzīvi. Mūsdienās šis uzdevums nereti palicis aizmirsts, tomēr ir labi atgādināt, ka tēvi ne tikai rada dzīvību un nes mājās pārtiku un naudu. Sievām ir vajadzīgs vīrs, bet bērniem tēvs.

Tēva funkciju garīgā ziņā nekas nevar aizvietot. Tas ir sava veida stiprais maigums, mācīšana caur kopā darīšanu, lai jaunie zēni izaugtu par īstiem vīriem, bet meitas iegūtu izpratni par to, kādam būtu jābūt vīrietim –  topošajam vīram. Mācīšanas metodes var būt dažādas, un katra prasa īpašu gudrību un piesardzību. Pāvils raksta: 4 „Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4) 21 „Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.” (Kolosiešiem 3:21)

 

Bet to pašu prasa arī disciplinēšana un sodīšana. Šo lietu grūti apiet. Īsts tēvs neizvēlēsies vienkāršāko veidu un nepacels roku pret savu bērnu katrā gadījumā. Arī Dievs mūs māca dažādos veidos caur pārbaudījumiem, grūtībām, reizēm ciešanām grēku dēļ. Mēs mācāmies paklausību.

 

6 „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. –

7 Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?

8 Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.

9 Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?” (Ebrejiem 12)

 

Uzmanīgi Bībeli lasot, mēs varam ieraudzīt perfektu tēvu un paraugu. Mums ir Tēvs, kuram varam vienmēr tuvoties Jēzus dēļ. Kristus mums ir rādījis Tēvu un arī mācījis lūgt „Mūsu Tēvs debesīs”. Varbūt kādam no mums nekad nav bijis tēva. Varbūt esam ilgojušies pēc tēva. Dievs aicina pie Sevis un dod iespēju katram kļūt par Viņa bērnu. Un, ja Dievs pat putnus baro un ģērbj puķes, tad  Viņš bagātīgi apdāvinās Savus bērnus. Viņš  ir tuvu katram klāt, un tāpēc 7 „Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” (1.Pētera 5:7) Un, ja Viņš gādā par visu, tad ar prieku varu dzīties pēc Viņa taisnības un Viņa valstības. Tad pilns paļāvības varu veltīt laiku, lai Dievu varu vēl vairāk iepazīt un iemīlēt.

 

Lai Debesu Tēvs mūs iepriecina šajā dienā! Lai Viņš kļūst par paraugu katram vīram un tēvam! Priecīgu Tēva dienu!

 

Āmen!