Kandavā 08.02.2012. Atis Freipičs

      Mt20:1-16

      “Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu , bet maz izredzētu.

      Līdzība par vīnakalna strādniekiem… Kurš gan to nepazīst. Es domāju, ka tā mums katram ir ļoti labi pazīstama. Ko tad tā mums māca, ko Jēzus ne tikai mācekļiem toreiz, bet arī visiem mums, vēlas pateikt?

      Ieskatīsimies Mateja evaņģēlija iepriekšējās, 19.nodaļas beigās. Pēteris Jēzum saka: „Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” Pēteris runā par atalgojumu tiem, kas seko. Un jau šeit Jēzus saka, ka pirmie būs pēdējie un pēdējie pirmie…

      Un tālāk Viņš stāsta Pēterim un pārējiem mācekļiem līdzību par vīnakalna strādniekiem. Un, lai šo līdzību labāk saprastu, ir vērts iedomāties sevi šo apzinīgo strādnieku vietā šajā līdzībā… Iedomāsimies, ka mēs jau agri, agri no rīta esam klāt pie vīnadārza, lai tikai dabūtu šo darbu. Un, kad mēs jau vairākas stundas esam cītīgi strādājuši, saimnieks iet un aicina vēl kādus, un ik pa 3 stundām saimnieks tikai iet un vēl aicina, tad vēl un vēl… Un visbeidzot, kad līdz smagās darbadienas beigām ir atlikusi vairs tikai viena stunda, viņš iziet un tirgus laukumā atrod vēl kādus, kas visu dienu ir noslaistījušies, izniekojuši savu laiku un nu ir bijuši gatavi iet vēl kaut ko padarīt, cerēdami kaut ko saņemt. Pienāk darba dienas beigas, saimnieks sāk norēķināties un vispirms sāk ar tiem, kas tikai 1 stundu ir strādājuši… Redzot, ka tiem, kas tikai 1 stundu strādājuši, tiek iedots denārijs- tik, cik saimnieks bija solījis par dienas darbu, es domāju- arī mēs nopriecātos, ka mums gan ir palaimējies- saimnieks šodien ir ļoti devīgs; mēs domātu, ka tad jau nu mēs, kas visu dienas darbu nastu un karstumu esam iznesuši, dabūsim krietni vairāk… Taču nekā, saimnieks iedod tik pat- proti vienu denāriju… Un mēs jūtamies kā aplaupīti… Lai gan dabūjām to, kas mums bija solīts…

       Es domāju, lielākā daļa no mums atceras padomju laikus. Un atceras arī tādu terminu kā „deficīts”. Atšķirībā no mūsdienām, kad veikali ir pilni ar mantām, mēs varam nopirkt, ko gribam, dabūt var visu ko un vienīgā problēma ir tā, ka mums vienkārši nav tam naudas, toreiz bija otrādi. Nauda bija, bet veikali bija tukši- tajos neko nevarēja nopirkt. Un bieži, lai ko vajadzīgu dabūtu, bija jāstāv garās rindās. Viens no lielākajiem deficītiem tajā laikā bija vieglo automašīnu riepas. Un es atceros, kā mēs pēc tām stāvējām rindā… Bija pievedums un tika paziņots, ka riepas tirgos sestdien, deviņos no rīta… Un cilvēki rindā sāka stāvēt jau piektdienas pēcpusdienā. Arī es stāvēju rindā. Deviņos no rīta rindā bija ap 120 cilvēku. Rindas beigu galā no rīta bija iestājies arī kāds invalīds- viņam bija grūti nostāvēt, acīmredzot, bija slimas kājas… Un, kad tika slēgts vaļā veikals, pārdevējs viņu pamanīja un ieveda veikalā bez rindas… Jums vajadzēja redzēt rindā stāvētāju reakciju… Kad šis cilvēks nāca ārā, likās, ka pūlis viņu saplosīs… Visneapmierinātākie bija tie, kas rindā bija nostāvējuši visu nakti. Par ko viņam, kas atnāca tikai no rīta, iedod bez rindas…! Paši jau viņi nepalika bez tā, kā dēļ bija rindā stāvējuši, tomēr bija milzīgs sarūgtinājums, ka kāds var bez ilgas stāvēšanas dabūt to pašu… Nepelnīti…

       Lasot šo līdzību, mēs varam vilkt paralēles arī ar līdzību par pazudušo dēlu… Arī viņu tēvs pieņem atpakaļ mājās nepelnīti… Abās šajās līdzībās, racionāli domājot, iznākums šķiet netaisnīgs, mums grūti pieņemams- jā, es domāju arī mums, ne tikai personām līdzībās, proti, labajam, godīgajam dēlam un vīnakalna strādniekiem, kas ir strādājuši visu dienu… …Pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie- Jēzus apgriež ar kājām gaisā to kārtību, pēc kuras esam raduši dzīvot šajā pasaulē…
Ja mēs paskatāmies, kāda mums visapkārt ir dzīve, tad es domāju, mēs katrs ieraudzīsim neskaitāmi daudz netaisnību. Visa dzīve šajā pasaulē ir tik netaisnīga. Liekas, ka vismaz Dievam vajadzētu būt taisnīgam… Taču pirmajā brīdī šķiet, ka šīs līdzības runā par pretējo…
Taču tā nav. Vispirms paskatīsimies tīri materiālā nozīmē. Kas tad ir denārijs? Tas ir tik daudz, lai cilvēks ar savu ģimeni varētu vienu dienu iztikt… Ne vairāk, ne mazāk… Tas ir izdzīvošanas minimums. Saimnieks saprot, ka nevar iedot mazāk- jo tad, tie, kas saņems mazāk, nevarēs izdzīvot… Bet saimnieks saprot arī to, ka nevajag dot vairāk, citādi varbūt tie, kas saņems vairāk, jutīsies pašapzinīgāki un pārāki. Un rīt varbūt pat vairs nenāks un nestrādās viņa vīnakalnā…

      Dievs saviem bērniem dod tieši to, kas tiem ir vajadzīgs, tieši tik, cik viņiem ir nepieciešams… Ne vairāk, ne mazāk… Ko tad mums Jēzus māca lūgt „Mūsu Tēvs” lūgšanā? Viņš saka: „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Viņš neliek, lai lūdzam nodrošinājumu rītdienai un pēc tam. Viņš saka: lūdziet visu nepieciešamo šodienai- un tad, paļāvībā uz Mani rīt dariet tāpat… Atcerēsimies Israēla tautas 40 gadu ceļu tuksnesī. Katru rītu no debesīm nobira manna, ko tautai ēst tieši tajā dienā. Ja kāds gribēja salasīt vairāk, kā tai dienai bija nepieciešams, tas viss īsā laikā sapuva… Vienīgi pirms sabata bija jāsalasa nākamajai dienai, ko ēst- tā manna sabatā bija svaiga… Un vēl- Israēla bērni salasīja kādā traukā mannu, ko saglabāt un par piemiņu un kā liecību rādīt nākamajām paaudzēm- šī manna glabājās svaiga gadsimtiem ilgi…

       Dievs negrib, ka uzkrājam mantas un naudu un tad pamazām sākam domāt, ka paši esam noteicēji par visām lietām savā dzīvē. Viņš negrib arī to, ka uzkrājot naudu un mantu, mēs kļūstam par tās vergiem, kā diemžēl pie daudziem cilvēkiem tas notiek.

       Cilvēka dzīvi var salīdzināt ar ceļojumu. Ja mums jādodas ceļojumā, mēs pirms tam kravājam mantas, ko ņemt līdzi. Un reizēm ir tā, ka ņemam līdzi ļoti daudz dažādu mantu un lietu- ne tikai lai nodrošinātos pret aukstumu un izsalkumu, bet gan lai mums būtu līdzi viss, kas mums ceļojumā nodrošina maksimālas ērtības. Un lai viss tas mums būtu līdzi, bieži esam apkrāvušies ar neskaitāmām somām un saiņiem. Un visas šīs neskaitāmās mantas mums bieži vien nevis palīdz, bet gluži otrādi- traucē ceļot. Ar tām krāmējoties, esam tik noguruši, ka pazaudējam jebkādu prieku par pašu ceļojumu… Tik līdzīgi var būt arī dzīvē- ja savā dzīvē esam sagādājuši sev pārmērīgi daudz mantu, tad šīs mantas nevis kalpo mums, bet mēs kalpojam šīm mantām, lietām. Tad ne tikai kalpojam, bet vergojam šīm mantām… Padomju laikos bija modē viesistabās likt milzīgas sekcijas ar stiklotām durvīm. Un tās parasti piekrāva pilnas ar kristāla traukiem, porcelāna servīzēm, visdažādākajiem suvenīriem. Šīs lietas tika lietotas ļoti reti, bieži tām bija pavisam cita funkcija- tās liecināja par šo cilvēku situētību, turību… Bet par to bija jānes liels upuris- uz tām krājās putekļi, lai tās izskatītos labi, bija jāpaveic milzīgs darbs tās nemitīgi tīrot…

      Jēzus grib, lai apzināmies, ka Dievs ir pati svarīgākā manta, pēc kā mums tiekties. Ka pārējais patiesībā ir mazsvarīgs… Ka viss pārējais bieži vien var tikai traucēt, ja uz to savā dzīvē liekam uzsvaru. Viņš grib, ka ik brīdi apzināmies, ka dzīvojam no Viņa žēlastības. Tādēļ bieži tā ir milzīga žēlastība, ka Viņš nedod vairāk…

      Vēl Kristus caur šo līdzību mums māca arī pazemību. Ne velti viņš visiem redzot sāk ar pēdējiem… Vai mēs spējam to nekurnot, mīlestībā pieņemt, ka Dievs kādu apdāvina, racionāli, pēc mūsu cilvēcīgā prāta spriežot, vairāk,kā mūs…? Vai tas mūsos nerada saīgumu un neapmierinātību?

       Un visbeidzot, šo līdzību par vīnakalna strādniekiem un to algu ir jāsaprot arī garīgā nozīmē- lai kā mēs būtu savā garīgajā dzīvē centušies, cīnījušies, mēs no šīs līdzības saprotam, ka nesaņemsim neko vairāk, kā citi, kas arī būs strādājuši, taču mūsuprāt mazāk. Iedomāsimies, mēs esam kopuši savu kristieša dzīvi- pūlējušies, daudz lūguši, gavējuši, sludinājuši… Daudzus pazudušos izglābuši… Vai tad, cilvēciskās kategorijās domājot, nešķiet, ka mums pienākas par to lielāka alga…? Tomēr nē, mēs beigu beigās saņemsim tik pat, cik tie, kas šo darbu ir sākuši pēdējā brīdī- pirms pašām beigām. Vai tas ir netaisnīgi? Nē! Ir tik svarīgi apzināties, ka vispār nekā paši savā dzīvē nevaram ne radīt, ne nopelnīt… Mēs esam necienīgi, lai kā mēs strādātu, lai kā censtos… Visu, ko darām, visus savus labos darbus, visu šajā dzīvē saņemam no Dieva žēlastības… Neko mēs nespējam paši dot no sevis, ja Dievs to nesvētī… Mūsu uzdevums ir ļauties, lai Kungs mūs pieņem šajā darbā Savā vīna kalnā. Citu varbūt ātrāk, citu vēlāk…Un tad atļaut, lai Kungs mūs lieto. Katru savā veidā… Tas ir galvenais. Tad pārējais varēs notikt. Kungs to pārraudzīs. Viņš par mums labāk zina, ko un cik mums vajag… Jā, varbūt mūsu dzīvē būs situācijas, kad liksies, ka Dievs mūs neredz, nedzird… Taču tā nav. Ne visu mēs varam šajā dzīvē izprast. Ne velti Dievs saka „Manas domas nav jūsu domas un Mani ceļi nav jūsu ceļi”. Dievs ir bagāts Savā žēlastībā un mīlestībā un nekad mūs neatstās tukšā, bet dos vislabāko. Lai Kungs mūs svētī, ka nekad šo atziņu mēs nepazaudējam un tikai, Viņam uzticoties, dzīvojam. Āmen.