Kandavā 17. 06.2012. Raimonds Mežiņš

Turēt dzīvu ticību sirdī

      3. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

       2. Kor. 5:6-17

      Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga. Tāpēc, vai pie Tā Kunga mājās būdami vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtu Viņam patīkami. Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu. Tad nu pazīdami bijību Tā Kunga priekšā, mēs pārliecinām cilvēkus, bet Dievam esam pazīstami; es ceru, ka arī jūsu sirdsapziņā esam pazīstami. Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar ārišķīgo un ne ar to, kas sirdī. Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam apdomīgi, jums par labu. Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam. Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.

      3. svētdiena pēc Vasarsvētkiem. Vai vēl jūtam Vasarsvētku nosakaņojumu sirdīs? Vai arī esam jau iegājuši rutīnā? Šodien padomāsim par to, cik patiesa un īsta ir mūsu ticība. Vai mēs ticam arī tad, kad neredzam? Vai mēs ticam arī tad, kad mums uznāk šaubas un liekas, ka ticība ir zudusi? Vai sirdī mīt dzīva ticība?

      Apustulis Pāvils runā par to, ka mēs dzīvojam ticībā un ne skatīšanā. Ticība nozīmē pārliecība par neredzamām lietām. Mēs neredzam, bet ticam, ka tas var notikt. Mēs paļaujamies uz To Kungu! Vai mēs esam droši (pārliecināti), piemēram, par to, ka tiksim izglābti? Vai ticam, ka Dievs mums vēlē labu un ka galu galā viss būs vislabākajā kārtībā? (internets – pasaulīgs, Dievs – mūžīgs!) Kā es to zinu? Nezinu, bet ticu, jo Dievs ir apsolījis, ka viss mūsu dzīvēs notiek uz labu! (pat futbola komentētājs tic, ka viss uz labu!)

      Tālāk lasām, ka Pāvils mūs aicina būt Dievam patīkamiem. Ko tas nozīmē? Vai kādam izpatikt nenozīmē darīt viņa gribu? Izpatikt sievai/vīram/vecākiem utt. nozīmē darīt, kā viņi grib! Vēstulē ebrejiem 6:17 lasām, ka Dieva griba ir negrozāma. Tātad Dievs visu jau ir paredzējis, kā ir labāk, un mums atliek vien iet Viņa ceļus. Un šeit un šodien mēs varam jautāt sev – kā gribu mēs pildām?

       Vai ik dienas meklējam iespēju, kā pildīt Dieva gribu? Vai ik mirkli vēlamies dalīties ticības dzīvē ar kādu? Ne, ka mēs esam uzbāzīgi kādam, bet atvērti tam darbam, ko Dievs pie mums un caur mums grib darīt. Es ticu, ka Dievs katru dienu dara kādu mazu brīnumu pie mums. Vai mēs to ievērojam? Vai mēs ar to padalāmies ar citiem? Vai arī kā kāds ir teicis: „Labāk, ka Dievs brīnumus nedara, jo tad mums nākas izšķirt, vai tas ir Dievs!”

      Kādreiz liekas, ka mēs patiešām negribam tādu ticības brīnumu vai piedzīvojumu pilnu dzīvi. Mēs atnākam uz baznīcu, kaut kad Dievu palūdzam, Bībeli nedaudz palasām un tas ir viss. Labi, protams, ja to izdarām. Kad skatāmies uz Ap. Pāvilu, tad viņš klupdams krizdams gāja pa pasauli sludināt evānģēliju. Viņa dzīve bija ticības piedzīvojumu pilna! Tā nebija bez grūtībām, sitieniem, paļām vai kādiem citiem grūtumiem. Tomēr viņš saprata, ka tas ir sīkums salīdzinājumā ar to, kas viņu gaida pēc šīs zemes dzīves beigām. Viņš meklēja katru iespēju, kā kādam cilvēkam pasludināt Kristus vēsti! Jo viņš apzinājās, ka mēs visi stāvēsim Kristus soģa krēsla priekšā! Mums būs jāatskaitās, ko esam savās dzīvēs darījuši.

      Un darbi, kas iziet no mums, sākas mūsu sirdī. Kāda ir mūsu sirds? Vai tur mīt ticība uz Kristu? Pāvils iestājas pret ārišķīgo. Liela daļa cilvēku diezgan ātri spēj nomanīt, vai tas, ko mēs kādam stāstam, ir mūsu sirdī. Citiem vārdiem, vai mēs paši izdzīvojam to, kam mēs ticam. Vai tā ir mūsu būtība? Ja tā, tad mums jau nemaz nevajadzēs daudz stāstīt par Kristu, Viņš pats lauzīsies ārā no mums, ja Viņš mīt mūsu sirdīs. Svētdienas rītā izlasīju labu Viestura Pirro citātu: “Kristietība nav mēģinājums cilvēkus piespiest laboties, tos padarot par reliģioziem liekuļiem, bet aicinājums mīlestībā sevi pilnīgi un konkrēti uzticēt Jēzum Kristum.” Vai mēs vairāk esam reliģiozi liekuļi vai tie, kuri sevi pilnībā uzticējuši Kristum? Es domāju, ka tas ir ikdienas jautājums mums ikvienam!

      Proti, vai mēs visur esam vienādi? Tādi paši kā baznīcā un draudzē, tādi paši arī mājās un darbā? Vai baznīcā esam labie, bet mājās burkšķi un kašķīgie? Man tas ir aktuāli un tāpēc jautāju arī jums, mīļie Kandavas draudzes ļaudis! Mēs varam kalpošanā baznīcā varbūt kalnus pārcelt, bet ja nenesam Kristus mīlestību saviem tuvākajiem un cilvēkiem mums apkārt – ko tas līdz? Domāju, ka tas nelīdz nenieka! Kā jūs domājat – ko Jēzus mums jautās, kad nostāsiemies Viņa soģa krēsla priekšā? Vai iespējams, ka Viņš jautās: cik daudz esi kalpojis Tam Kungam? Vai drīzāk: vai Mani esi mīlējis un šo mīlestību padevis tālāk?

       Ja Kristus mīlestība patiesi mīt mūsu sirdīs, tad mēs esam un būsim jauni radījumi! Kristus visu padara jaunu! Ja esam bijuši kašķīgi un burkšķīgi, tad Kristus var to mainīt! Viņš grib to mainīt, ja atveram savas sirdis Viņam! Ja no sirds lūdzam, lai Viņš beidzot arī manu sirdi padara jaunu – Kristum līdzīgu, pārvērstu līdz nepazīšanai! Vai mums tuvi cilvēki var par mums teikt – hei, viņš ir mainījies! Kādreiz bija tāds rūgumpods, bet nu, skat – tīri sakarīgs palicis!

      Domāju, ka šīsdienas jautājumi ir ļoti nopietni. Lai mums nav jābaidās stāties Kristus soģa krēsla priekšā, mums labāk ir tagad domāt par to, kas mīt mūsu sirdīs. Kad cilvēki saka, ka baidās no nāves – to saka arī kristīgi cilvēki – tad liekas, kāpēc? Es pieņemu, ka šis ir viens no iemesliem, proti, būs jāstājās Kristus soģa krēsla priekšā! Un mēs katrs zinām, kas mīt mūsu sirdīs! Dievs arī to zina, un vēl vairāk!

       Lai Dievs dod, ka mēs, saprotot, kas notiek mūsu sirdīs, meklējam, kā tajās lai Kristus iemājo! Lai dzīvojam ticībā un ne skatīšanā, paļaujoties uz Dieva apsolījumiem! Lai Dievs dod, ka vēlamies patiesi būt jauni radījumi Kristū, ka ļaujam ik dienas Kristum pārveidot mūsu sirdis! Āmen.