Kandavā 03.06.2012. Raimonds Mežiņš Trīsvienības svētki
Izdzīvot dievbērnību
Trīsvienības svētki
Rom. 8:12-17
„Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.”
Šajos Trīsvienības svētkos aizdomāsimies par to, kā mēs izdzīvojam dievbērnību! Vai dzīvojam kā Dieva bērni? Vai apzināmies savu dievbērnību? Vai varam teikt, ka mūs vada Dieva Gars un nevis mūsu gars vai miesa?
Rakstu vietā redzam Svēto Trīsvienību darbībā – visas trīs Dieva Trīsvienības personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Lai arī mēs redzam it kā atsevišķu katras personas darbību, tomēr viena daļa Bībeles pētnieku un teologu uzskata, ka Trīsvienības visas personas darbojas kopā. Kur Tēvs, tur arī Dēls un Gars ir! Un kurš gan varētu pilnīgi nešaubīgi pateikt, vai tas tā ir vai nav. Svētās Trīsvienības būtība nav līdz galam izprotama, tomēr mēs varam redzēt tās darbu un izdarīt secinājumus.
Pāvils šajā vēstules daļā vēršas pie saviem jau ticīgajiem lasītājiem ar mudinājumu nesekot miesai. Ja dzīvojam pēc miesas – tad mirsim! Viņš pretnostatī – miesu un Garu. Kopš mēs kļūstam par Dieva bērniem, kad esam atzinuši, ka Dievs ir mūsu Tēvs un Kristus mūsu Glābējs, mēs esam aicināti ikvienu soli spert Garā. Mēs varam iet savus cilvēciskos ceļus vai arī mēs varam spert tos soļus, ko Dieva Gars mums aicina spert. Dieva Gars kā vējš, kas pūš, kur gribēdams. Proti, dzīve Dievā jeb Dieva Garā ir nemitīga savu ceļu pakļaušana Dieva ceļiem. Savas gribas kapitulēšana Dieva gribas priekšā (seminārs, kur aizbraucu es viens).
Kāpēc lai mēs tā darītu? 1) Jo mēs esam izvēlējušies iet Dieva ceļus! Kopš mirkļa, kad atzīstam Dievu par Tēvu un Jēzu par Kungu, mēs esam atzinuši Dieva autoritāti pār mums; 2) tā ir milzīga privilēģija – būt par Dieva bērnu! Mums jāapzinās Dieva būtība – Viņš ir pasaules Valdnieks!!! Nav augstāka, lielāka vai varenāka par Viņu! Un … mums ir iespēja kļūt par Viņa bērniem! Vai tas nav kaut kas vienreizējs?!?
Ja mums būtu iespēja kaut uz mirkli kļūt par kāda pasaulē bagāta cilvēka tuvinieku – vai mēs vēlētos? Piemēram, būt par Bruneja Sultāna dēlu vai meitu. Mums būtu materiāli milzīgas privilēģijas! Un ja mēs esam Dieva, Visuvaldītāja, Visuvarenā utt. bērni! Vai mums nav vēl miljonkārt lielākas privilēģijas?!?! Protams, ja vien mēs to saprotam un to novērtējam! Jo ne visiem (patiesībā tikai dažiem) ir iespēja būt par bagātnieku tuviniekiem, bet pilnīgi visiem ir iespēja kļūt par Dieva bērniem! Dieva žēlastība materiāli neko nemaksā. Tā prasa uzticēt sirdi Dievam!
Ja nu esam Dieva bērni, tad Tas Kungs mūs aicina dzīvot Viņa piedāvāto dzīvi Garā! Jebšu tādu dzīvi, kādu Viņš savā LIELAJĀ žēlastībā mums grib piedāvāt! Viņš mums piedāvā katru dienu dzīvot piedzīvojuma pilnu ticības dzīvi ar Visuvareno! Mums „tikai” ir jānomet savas cilvēciskās (miesas) vēlmes nost un jāklausās, ko Dieva Gars mums saka un māca, kā dzīvot. Vai viegli nolikt to miesu (veco cilvēku) pie vietas? Nē! Un tomēr … Tas Kungs pats dod mums padomu, kā rīkoties!
Dzīve Garā nozīmē dzīve Dieva žēlastībā. Proti, mēs nepaļaujamies uz sevi, bet uz Dievu. Mēs neesam Dieva vergi, bet gan Viņa mīļie bērni. Bērns nekad nav verga statusā. Padomju laikā mēs bijām pieraduši, ka mēs neko nevaram un darām tikai to, ko kompartija atzīst par labu esam. Mēs dzīvojām tādā verdzības garā. Bet līdz ar Kristus pieņemšanu mēs esam aicināti dzīvot dievbērnības garā, kas liek mums uz Dievu saukt: Tēvs! Mīļais Tēvs! Saprotiet – tā ir pilnīgi, diametrāli pretēja uztvere – būt par vergu vai brīvo! Jo kā Dieva bērni mēs esam brīvi! No kā brīvi? No verdzības, bailēm, nedrošības utt. Mēs esam no grēkiem un bailēm brīvi Dieva bērni brīvai sarunai ar Dievu!
Līdz ar dievbērnības iegūšanu mēs kļūstam par Dieva mantiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem! Ko tas nozīmē? Ja iedomāsimies kādas zemes karali, tad mēs esam priņči un princeses! Dieva priņči un princeses ar iespēju mantot visas Tā Kunga paredzētās svētības un privilēģijas! Kristus ir mūsu labākais draugs – mēs esam līdzmantinieki Viņam. Cilvēcības ziņā mēs esam pielīdzināti Kristum! Citiem vārdiem sakot, mēs varam piedzīvot un darīt tās lietas, kuras Kristus piedzīvoja un darīja. Kā Kristus saka – mēs varam darīt vēl lielākas lietas! (Jņ. 14:12) Ja vien Dieva Gars mīt mūsos, jo Dieva Gars jau ir tas, kas darboja caur mums, kad mēs ļaujam Viņam darboties!
Lai Dievs ir mums žēlīgs, ka mēs varam saredzēt to MILZĪGO privilēģiju , ko Dievs piedāvā Saviem bērniem! Lai atveram sirdis un ļaujam Garam izņemt no mums to verdzības garu un tā vietā ielikt dievbērnības garu! Lai Dievs dod, ka mēs esam gatavi savas sirdis pakļaut Dievam un tā izdzīvot dievbērnību, ko Tas Kungs mums piedāvā! Āmen!