Sprediķis mirušo piemiņas dienā. Māris Ķirsons
“… tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem. un Dievs nozāvēs visas asaras no viņu acīm.” v.17. Rev. 7:9-17.
Kopš 4rtā gadu simteņa Austrumu pareiz-ticīgās baznīcās ir pieminēti tie kuri savas ticības dēļ mira.
6tā gadu simtenī šī ticīgo pieminēsana bija nonākusi līdz Romai.
Tā sauktās protestantu baznīcās šāda veida pieminēšanas tika drīz pēc reformācijas pārtrauktas, lai protestētu pret to, ka garīdznieki to izmantoja naudas pelnīšanai.
Diemžēl, protestantu mācītāji to atkal atsāka, nevis mirušo pieminēšanas dēļ, bet te bija eklēsiastiska aplokšnu alga.
Ir baznīcas kurās kristības notiek sevišķi šinī dienā..
Cilvēks simboliski beidz būt tāds, kā bija, un tad simboliski dzimst no jauna.
Ar to beidzas baznīcas vēstures stunda.
Ņemot vērā, ka 19. novembrī pagāja 52 gadi kopš mani ordinēja, esmu atcerējies to, kam parasti nekādu lielu vērību nepiegriežu.
Un viens no tādiem momentiem ir bijušas tās reizes, kad man ir prasīts: “Kapēc mēs lūdzam un aizlūdzam par mirušiem?! Viņi
jau ir beigti; tātad viņiem nevajag mūsu lūģšanas!”
Visvienkārsākā un vispilnigākā atbilde ir: Jo viņi nav beigti!
Mēs esam tie kuri tic augšāmcelšanās vēstij.
Viņu dzīves vairs nav tādas, kādas tās bija, nav beigušās, un tas ir viss
Te ir dzīvošana jaunā dimensijā, kopā ar Dievu!
Tas pats Dievs, kas mani un tevi reiz sauks laukā no šis pasaules un sauks pie sevis!
Un tātad mēs viņus pieminam, mēs par viņiem pateicamies, jo ir tādi bijuši, par kuriem mēs esam pateicīgi!
Rakstnieks C.S. Lewis reiz teica, ka tie cilvēki, kuri ir pasauli iespaidojuši pozitīvā zinā, ir tie, kuri ir pasaulē dzīvojuši Dieva klātienē, jeb kā tagad Latvijā saka: Dieva presence!
Vel ko šinī sakarībā, man liekas, der minēt: ir—kad runājam par pirmiem kristiešiem—parādās termins—–martīri—-tie kuri savas ticības dēl tiek nogalināti.
Jā. tas to nozīmē, bet ne tikai.
Šis termins arī nozīmē: tie, kuri liecina, un obligāti te nav jāiet bojā!
Tātad, kamēr viņi ir dzīvi, viņi liecina! Tagadne!
Piemēram, tā sauktā kalna sprediķī, Jēzus saka: svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. Tagadne!
Kāda tad ir tā sauktās mūžīgās dzīves būtība? To Jēzus apraksta, apdzejo, uzglezno tā sauktā kalna sprediķī un tas jau ir tagad.
Ja jūdeo-kristīgā reliģija galvenokārt attiektos uz to, kas būs, tad tā nebūtu iespaidojusi ilgstošā veidā cilvēku dzīvi un vēsturi.
Vjetnāmas kara laikā, Amerikā, Kent state universitātes protestētājus
apšaudīja un dažus nošāva nupat mobilizētie armijas rezervisti.
Tas radija milzīgu šoku cilvēkos, izņemot tajos, kuri stingri turējās ! pie Pravdas.
Nakošā dienā, kad klasē ienāca Rabīns Abraham Heschel, viens no pagājusā gadu simteņa lieliem teologiem, viņš lika studentiem piecelties kājās un klusumā godināt nošauto studentu dzīves!
Viņš vienā rakstā teica: “Mūsu lielākā problēma nav, kā turpināt, bet
kā mūsu existencei dot pacilātību (exultate). Ilgošanās pēc dzīves pēc miršanas ir nekaunība, ja nav ilgošanās pēc mūžīgas dzīves pirms mēs dodamies iekšā kapā.
Mūžība nav mūžīga nākotne, bet mūžīga tagadne.
Starp citu, Paul Tillich, arī viens no lielākiem pagajušā gada teologiem, vienā sprediķī, The eternal now, runā par
mūžības klātieni laicīgā.
Un tā mēs pieminam mirušos, un, starp citu, viņi tagad zin to, uz ko tikai varēja cerēt pirms miršanas!
Mēs pateicamies par tiem, kuru dzīves bija mūžības atspoguļojums
pirms miršanas!
Un tā mēs arī paši par sevi………. Pareizi?!