Zvaigznes diena 2014., Atis Freipičs

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 2, 1-12)
Kad ķēniņa Hēroda laikā Jūdejas Betlēmē bija piedzimis Jēzus, lūk, gudrie no Austrumiem atnāca uz Jeruzalemi un jautāja: “Kur ir jaundzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs austrumos redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt.”
Bet, to dzirdot, ķēniņš Hērods izbijās un līdz ar viņu visa Jeruzaleme. Un, saaicinājis visus augstos priesterus un Rakstu zinātājus no tautas, viņš izjautāja tos, kur Kristum jāpiedzimst. Un tie viņam sacīja: “Jūdejas Betlēmē, jo tā ir rakstījis pravietis: “Un tu, Betlēme, Jūdas zeme, nebūt neesi mazākā starp Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Valdnieks, kas valdīs manu tautu Izraēli.””
Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, sīki izvaicāja viņus par zvaigznes parādīšanās laiku un, viņus pavadīdams uz Betlēmi, sacīja: “Ejiet un rūpīgi apjautājieties par Bērnu, un, kad būsiet Viņu atraduši, ziņojiet man, lai arī es aizgājis Viņu pielūgtu.” Uzklausījuši ķēniņu, viņi aizgāja.
Un, lūk, zvaigzne, ko viņi bija redzējuši austrumos, gāja viņiem pa priekšu, kamēr aizgājusi apstājās virs tās vietas, kur bija Bērns. Un, ieraudzījuši zvaigzni, tie ļoti nopriecājās. Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza.
 
Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Un, sapnī saņēmuši norādījumu neatgriezties vairs pie Hēroda, tie aizgāja uz savu zemi pa citu ceļu.
 Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Zvaigznes diena, jeb kā citās baznīcās to vēl sauc- triju ķēniņu, jeb Kunga parādīšanās diena…

Ļoti daudz ko mums vēsta Visas Rakstu Vietas, ko tikko lasījām…

Pirmkārt, manuprāt tās runā par Jēzus pieņemšanu…

Domājot par Ziemassvētku notikumu mēs redzam, ka tik maz ir to, kas pieņem, meklē jaundzimušo Ķēniņu… Nabadzīgie gani ir tie, kas eņģeļu mudināti dodas uz Bētlemi raudzīt, kas tur noticis… Un tur nonākuši piedzīvo Ziemassvētku brīnumu… Anna un Sīmeāns nāk un pielūdz Kristus bērnu, kad viņš tiek pirmo reizi nests uz dievnamu…

Viņi šo brīdi ir ilgi un pacietīgi gaidījuši…

Diemžēl tik maz mēs atrodam pieminētus vietējos ļaudis, kam par jaundzimušo Kristu būtu kāda interese… Tas nekas, ka par šo- Ķēniņa piedzimšanu neskaitāmas reizes var izlasīt pravietojumus Rakstos… Viņi gaida ko citu. Viņi nevar iedomāties, ka pasaules lielākais Ķēniņš varētu piedzimt tādā nostūrī… Un ārējā nabadzībā, vienkāršībā un pazemībā…

Tā ir Jūdu lielākā problēma, ka viņi tik ļoti like uzsvaru uz ārējām lietām, uz varu, spožumu un ārēju spēku… Viņi gaida Ķēniņu, kas nāks un sakaus nīsto Romiešu okupācijas varu, Nodibinās miera un pārticības valstību Israēlam šeit, tūlīt, jau virs zemes…

Taču Kristus nāk ar pavisam citu spēku- viņa spēks atklājas milzīgā pazemībā, lēnprātībā un bezgalīgā, visaptverošā mīlestībā…

Viņi to nespēj saprast… …Savukārt Hērods- Vietējais vietvaldis, ķēniņš, kas arī nāk no izredzētās tautas- Viņš, kad austrumu gudrie tam pavēsta par jaundzimušo, saskata tajā konkurentu, kas var apdraudēt viņa valdīšanu… Tas nekas, ka Dievs tā ir paredzējis- Šo nevēlamo Ķēniņu vajag dabūt pie malas… Lasot Evaņģēliju tālāk, mēs varam atrast, kādas zvērības Hērods pastrādā, viņš nogalina neskaitāmus bērnus, cerībā, ka viens no tiem būs jaundzimušais jūdu Ķēniņš… Jā arī visi tautas gudrie, Rakstu zinātāji un augstie priesteri- viņi gan atzīst, ka Rakstos ir teikts:” Un tu, Betlēme, Jūdas zeme, nebūt neesi mazākā starp Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Valdnieks, kas valdīs manu tautu Izraēli.” Tomēr viņi paliek pret notikušo pasīvi, vienaldzīgi. Pat vairāk, mēs redzam, ka visa Jeruzāleme izbīstas, satraucas līdz ar Hērodu… Jo iespējams, ka grib nākt kāds, kas grib viņiem laupīt tik ierasto mieru, lietu kārtību…

Tik ass pretstats viņiem visiem ir trīs austrumu gudrie. Viņi nenāk no izredzētās tautas, bet ir pagāni. Viņi, lai redzētu jauno, pasaules visu laiku lielāko Ķēniņu, ir mērojuši milzīgu attālumu. Kādi pētnieki bija rēķinājuši, ka šie trīs vīri līdz Bētlemei bija mērojuši vairākus tūkstošus kilometru… Šis ceļš ir bijis droši vien mēnešiem ilgs, garš un bīstams… Tomēr viņi pacietībā iet šo ceļu līdz mērķim… Jo Kristus, Jaunais Ķēniņš viņiem ir bezgala svarīgs… Jo tikai nonākot līdz šim mērķim, viņi savai dzīvei atrod piepildījumu…

Un domājot par šiem trīs gudrajiem, par viņu neatlaidīgo, varonīgo ceļojumu, arī mēs katrs varam pārdomāt, cik gan tālu, ilgi, arī cauri dažādiem pārbaudījumiem, es esmu gatavs iet, lai nonāktu līdz Kristum… Kā ir ar mani… Vai esmu pietiekami pacietīgs, vai esmu gatavs šajā ceļā pārvarēt grūtības, piedzīvot zaudējumus, piedzīvot kritienus… Un pēc tam atkal piecelties un iet. Iet lai būtu kopā ar Ķēniņu, ar Jēzu… …Jeb piedzīvojot grūtības, pārbaudījumus es atkrītu no šī ceļa… Jo šis ceļš prasa upurēšanos, bieži tas prasa atteikšanos no komforta… Jā uzdosim šodien katrs sev jautājumu- cik tālu es esmu gatavs iet ceļā pie Jēzus…

Un vēl kādu atziņu mēs varam iegūt domājot par šo Rakstu Vietu- tā ir par dāvanām, ko mēs pienesam Kristum.

Daudzi cilvēki protestantu baznīcā ir raduši sacīt- mums baznīcā nevajag nekādu greznību. Daudzas kustības saka, ka nevajag ne altārus, ne svētbildes ne sakrālas telpas. Ka dievkalpiojumu var noturēt kultūras namā vai dzīvoklī…

Ka grezni mācītāju tērpi, svinīga liturģija un vīrāks baznīcā ir bezmaz vai viena no lielākajām apgrēcībām… ka nav svarīgi arī , kā mēs ģērbjamies nākot uz dievkalpojumu…

Jā protams, tas ir iespējams. Un ja mums kādā situācijā nav citas iespējas, tad varam būt ar Dievu jebkur.

Bet ja šādas iespējas ir…

Ko tad mēs lasām Evaņģēlijā…? Ko austrumu gudrie nes kā dāvanu Jēzum…? Tie dāvā Kristum zeltu, vīrāku un mires… Zeltu, kā valdnieka simbolu, vīrāku, kā Svētā Gara simbolu, un mires, kā simbolu tam, ka Kristus ir nācis šajā pasaulē, lai atdotu Savu dzīvību mūsu dēļ… Arī viņi varēja to visu nenest, tālo ceļu būtu bijis vieglāk mērot ar tukšāku bagāžu… Tomēr viņi to visu, neskatoties uz ceļa grūtībām ir pacietīgi nesuši…

Tādēļ ir tik svarīgi, ka mēs, jā arī mēs pienesam Jēzum labāko, dārgāko, kas mums ir, ko mēs varam dot. Ka neatnākam uz baznīcu, uz dievkalpojumu ar dubļainiem zābakiem un netīrām darba drēbēm, bet Dievam par godu velkam mugurā labāko, kas mums ir. Jo mēs taču nākam uz svētkiem! Katrs dievkalpojums ir vislielākie svētki, kad mēs nākam uz baznīcu, lai tos svinētu kopā ar Dievu, ar Jēzu…

Tādēļ arī nevajag baidīties no greznas baznīcas, krāšņas un bagātīgas liturģijas un grezniem mācītāju tērpiem… ..Tās patiesībā nav ārišķīgas lietas, ar to visu mēs varam pagodināt Jēzu. Protams ar vienu ļoti svarīgu nosacījumu- ka kopā ar to, mēs Jēzum pasniedzam vienkāršu un pazemīgu sirdi…

Vienkārša, patiesa un pazemīga sirds- tas Jēzum ir lielākais dārgums, ko varam dot… Āmen.

 

 

Jums vēl varētu interesēt...