Dievs ļoti grib, bet vai mēs gribam. Māc. Vilnis Auziņš

Pārdomu sprediķis šajā sarežģītajā laikā.

Dievs ļoti grib, bet vai mēs gribam

Ticība, uzticēšanās un pilnīga paļāvība uz Kristu

      Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.

Mt.8:1-13

   
Jēzus nokāpj no kalna, kur bija teicis pašu spēcīgāko runu – Kalna sprediķi – Kristus mācības koncentrātu. Klausītāji pēc Viņa runas saka, ka Jēzus Nācarietis māca kā tāds, kuram ir vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji (Mt.7:29).

Un interesanti, ka pirmais, ko Jēzus dara ir spitālīgā vīra dziedināšana un kāda romiešu virsnieka nāvīgi slimā kalpa dziedināšana. Jēzus rīkojas tā apzināti. Viņš nav tikai sprediķotājs, bet Viņam patiesi ir spēks mainīt cilvēku dzīves. Viņš dziedina rētas, šķīsta un atdod zaudēto dzīvi. Mt. 9:35 lasām: „Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības.” Proti, Dievs grib (vēlē) mums labu! Viņš sūtīja Dēlu, lai tas mūs glābtu!

Tomēr Cilvēka garīgajā dzīvē pienāk laiks, kad mēs šaubāmies, kad mums uzmācas nedrošība par rītdienu. Aktuālās rūpes un problēmas šķiet lielākas ne kā Dieva apsolījumi un līdzšinējā pieredze, ka Dievs parūpējas un iegriež likteni tā, ka viss beidzas labi. Visvairāk mums nomāc bailes kaut ko zaudēt vai arī otrādi – šaubas vai Dievs palīdzēs atrisināt problēmas un grūtības. Citreiz tas ir zaudēta darba situācijā, kad mums ir jāmaksā kredīti un priekšā ir draudīga nākotne. Ko darīt? Un tad mums nolaižas rokas, uzmācas depresija, ir vēlēšanās no rīta vairs nepiecelties no gultas, gulēt dīvānā un blenzt televizorā vai arī dzert alkoholu, apreibināties – aizbēgt no smagās realitātes.
Daudziem cilvēkiem ir smagi zaudētās veselības dēļ. Citiem ir satraukums par saviem mīļajiem, kuriem apdraudēta dzīvība. Veselības problēmas ir satraucošākās un nomācošākās. Tādos brīžos gribas brēkt uz Dievu un panākt, lai Viņš rīkotos. 

Mateja evaņģēlija 8.nodaļas sākumā rakstītie notikumi par spitālīgo vīru un virsnieku izsaka vienu ļoti interesantu lietu, kas tos apvieno vienā domā: Spitālīgais vīrs ir pārvarējis kautrību un pūļa spiedienu un ticis pie sludinātāja un brīnumdara Jēzus no Nācaretes, bet viņš, nevis kliedz uz Viņu vai dedzīgi lūdz, lai Jēzus dara to veselu, bet saka: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” – Tā ir kā ticības apliecība – es ticu, ka Tu vari mani šķīstīt, ja Tu gribi! Otrkārt, tā ir tāda paļāvīga nostāja Dieva svaidītā vīra priekšā – es ielieku Tavās rokās savu veselību, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt. Šķīstīt, tas nozīmē, darīt veselu, atgriezt atpakaļ veselo ļaužu sabiedrībā, jo spitālīgie bija izraidīti no sabiedrības, kā nešķīsti (viņi nedrīkstēja pietuvoties cilvēkiem tuvāk par 7 soļiem).

Romiešu virsnieks (citos evaņģēlijos virsnieks tiek saukts par centurionu, virsnieku pār 100 kareivjiem, kas nozīmēja svarīgu stāvokli) nāk pie lauku sludinātāja Jēzus no Nācaretes, lai lūgtu nevis par sevi vai savu ģimeni, bet par savu kalpu. Bet tas, ko Jēzus atzīmēja kā ļoti īpašu šajā cilvēkā, bija viņa ticība – paļāvīgā ticība. Virsnieks uzskatīja, ka viņš nav cienīgs, ka Jēzus, taisnais jūdu vīrs nāk pagāna namā, bet, ka Jēzus var dziedināt viņa kalpu arī no attāluma: „saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels”.

Abu notikumu kopējā iezīme ir abu vīru paļāvīgā pārliecība, ticība, ka Jēzum no Nācaretes ir spēks, autoritāte un labā griba atrisināt viņu nepārvaramo problēmu. Es to nevaru, bet Tu to vari, ja TU gribi… 

Šī Rakstu vieta patiesībā mūs uzrunā vēl dziļāk kā mēs pirmajā brīdī domājam. Jo šeit nav vienkāršs jautājums par to, ka mums pietrūkst paļāvības. Patiesībā jau Jēzus dziedina abus cilvēkus ar skaidru žestu visiem apkārtējiem, parādīdams kāda ir Viņa attieksme pret mums – pavisam citādāka, nekā mēs par Dievu esam raduši domāt. Jēzus ir atvērts, palīdzēt gribošs, mūs ikvienu mīlēt spējīgs un

gatavs šo mīlestību bagātīgi sniegt jebkurā brīdī. Vai mēs patiesi gribam pieņemt Viņa piedāvājumu? Vai mēs uzņemam Dieva labvēlību ar prieku? Vai mūsu sirdis ir atvērtas Dieva žēlastībai? Ja , tad kāpēc kāpēc nē? Kur ir problēma? Vislielākā problēma ir mūsu egoisms, patmīlība un nevēlēšanās lūgt pēc palīdzības. Mums ir grūti atklāt savu vājumu un parādīt savu vajadzību pēc Dieva. Mēs arī daudzi gribētu būt tik droši un uzņēmīgi, kā šis spitālīgais vīrs, vai tik pārliecināti ticībā, kā šis romiešu virsnieks? Kur ir tā vaina, ka nespējam, kādēl mums tā nesanāk? Problēma bieži vien ir tajā, ko mēs domājam par Dievu un Viņa darbošanos mūsu vidū.

Pirmais iemesls: ir tas, ka mēs tā nemaz tik labi nepazīstam Viņu – mēs nezinām, ko Viņš domā par mani. Mums ir seklas un samērā teorētiskas attiecības ar Dievu. Un tādēļ mēs šaubāmies par Viņa ieinteresētību un spēku.

Otrais iemesls ir mūsu priekšstats, ka Dievs ir tāds Vecās Derības Dievs, kurš svētī tikai tos, kuri ir svēti un pareizi, bet visus pārējos, parastos cilvēkus Viņš nostumj malā. Tādēļ mēs turamies no Viņa pa gabalu, jo nevar zināt kāds ir šis Dievs, šis Jēzus, Viņa Dels.

Trešais iemesls mūsu neticībai ir mūsu pašu pieredze, ka mēs esam Viņu citreiz lūguši, bet Viņš nav mums atbildējis tā kā mēs bijām cerējuši, nedeva ko lūdzām. Šodienas laikmetā daudziem cilvēkiem šķiet, ka Dievs darbojas pārāk lēni, jo mēs esam raduši visu saņemt tūlīt un tagad… Bet ar Dievu nav tā kā ar interneta veikalu, kur mēs varam pasūtīt to, ko mums vajag un mums to nekavējoties atvedīs. Mēs saprotam, ka tas tā ir smieklīgi, bet vienalga tā rīkojamies – Dievs, lūdzu ātrāk! Tomēr viņš ir tas kas kontrolē un man pat šķiet, ka jo mēs viņu vairāk steidzinām, jo viņš vēl vairāk nogaida. Audzināšanas nolūkos, lai veicinātu mūsos pacietības un lēnprātības garu. Nupat nesen lasīju sludinātāja Mārča Jencīša liecību, par to, kā viņa mamma, tajā laikā, kad Mārcis bija narkotiku lietotājs, kā dēl bieži izdarīja noziegumus un bija jāsēž cietumā, par viņu Dievu lūdza. Paļāvīgi un uzticīgi diendienā to darīja vairāk kā desmit gadus. Dievs nekad mūs nepamet, bet, nāk tad, kad tas ir tieši laikā, lai nebūtu pa vēlu. Dievs redz arī mūsu motīvus, kādēļ mēs ko lūdzam un Viņš redz arī to, kas notiks tālāk ja mēs dabūsim to ko lūdzām.

Bieži vien mūsu šaubas ir kā šim spitālīgajam vīram – aizliegumi un cilvēku pūlis, kas neļauj tikt pie Glābēja – ir jālaužas cauri, jāpārvar pretstraumes un dažnedažādi šķēršļi, lai sastaptu iespējas.

Kas mums var palīdzēt pārvarēt mūsu šaubas un bailes?

Vispirms mēs varam mācīties no šiem abiem vīriem, kā viņi darīja – viņi devās pie Jēzus. Pārvarēja savas šaubas un pūļa spiedienu un sastapa Jēzu. Tas nozīmē, ka viņi lūdza pašu Jēzu, ielika savas sāpes Viņa rokās.

Otrkārt mēs varam smelties iedvesmu Jēzus atbildes reakcijā – tā nav noraidoša vai atgrūdoša. Lai gan Viņš varēja no abiem tikt viegli vaļā – viens bija spitālīgs, kurš nevarēja tuvoties cilvēkiem, bet otrs bija pagāns, kuram nebija vietas ticīgo jūdu kompānijā. Bet Jēzus nevairījās no šiem smagajiem gadījumiem, bet bija gatavs līdzdalīt viņu problēmas – Viņš pārkāpj 7 soļu distanci un Viņš pārvar attāluma distanci starp slimo kalpu – Viņš dara veselus.

      Varbūt arī tev šodien ir jautājums: „Dievs, vai Tu tiešām gribi un arī vari mani dziedināt? Vai Tu tiešām vari manu problēmu atrisināt? Vai mana slimība vispār ir dziedināma? Vai mana problēma ir atrisināma? Vai es neesmu pietiekami daudz ļauna darījis, vai tiešām mani grēki ir piedodami? Vai tiešām, Dievs, Tu vari mani pieņemt?” Šodien Jēzus mūs grib iedrošināt un iepriecināt, to redzam Viņa vārdos un rīcībā, kas ir neizsakāmas mīlestības un žēlastības pilna: : Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Jēzus dziedina spitālīgo, kurš nāca pie Viņa un teica: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Dievs saka: „Es piedodu visus tavus grēkus un dziedēju visas tavas vainas.” Dievs dziedina ikvienu, kas nāk pie Viņa, ikvienu, kas izsaka savu vajadzību pēc Viņa. Dievs neskatās uz ārējo izskatu, uz tavu degunu, Viņš neskatās uz taviem parametriem, izmēriem, Jēzus neskatās uz tavu sociālo stāvokli, Jēzus neskatās pat uz tavu grēku daudzumu vai uz to, kāds tu esi pretīgs cilvēks savā raksturā. Tēvs mani pieņem tādu, kāds es esmu, un tevi Tēvs pieņem tādu, kāds tu esi. Mīlestībā pret tevi, neatkarīgi no tā, kādi tavi grēki un kā tu izskaties Viņš aizskar tevi un saka: Es mīlu tevi. Ja tu zināsi, ka Jēzus tevi mīl, tad tev būs viegli pieņemt Viņa mīlestību un jeb ko, ko Viņš dara ar tevi. Ar šiem cilvēkiem notika tā kā viņi bija ticējuši, saskaņā ar viņu paļāvīgo ticību. Tādēļ lai tas mūs iedrošina doties pie Viņa un lūgt. Tas nekas, ka esmu kā spitālīgais vai kā svešinieks, kurš nav cienīgs būt svēto pulkā, pie Jēzus Kristus var iet visādi ļaudis. Mums vajag klauvēt, vajag meklēt Viņa atbildi un reakciju uz manām lūgšanām. Gan jau Viņš dos atbildi un ļaus mums noprast, ko Viņš dara un kas notiek.

Dievs šo virsnieku uzslavē par viņa ticību! Kādi varbūt saka: bet man nav tādas ticības! Ko lai es daru? Ticība vairojas, Dieva vārdu lasot, Dieva darbus redzot un tos piedzīvojot! Proti, kad mēs vēlamies būt Dieva tuvumā, tad Dievs atklājas! Piemēram, tie, kas ir izgājuši Via de Cristo nometnes, saka, ka viņi ir piedzīvojuši īpašu Dieva tuvumu šajās nometnēs. Kāds var teikt: kas tur tāds īpašs var būt? Parasta nometne, parasti cilvēki, kas tajā darbojas un kalpo. Bet cik grūti ir nokomplektēt šīs nometnes, jo allaž pietrūkst dalībnieku tajās. Ja šiem skeptiķiem un runātājiem piedāvātu iespēju piedalīties šādā nometnē, diez vai viņi nāktu un ņemtu tur dalību. Ja cilvēks nevēlas un arī nemeklē Dieva tuvumu, tad, visticamāk, viņš to nepiedzīvos.
      Vēl mums šodien vajadzētu pievērst uzmanību tam, ar kādu bijību un respektu virsnieks izturējās pret Jēzu kā autoritāti. Jēzus gribēja doties pie virsnieka uz mājām, lai dziedinātu kalpu, bet virsnieks teica, ka Viņam nav jāiet, jo pietiks ar vienu vārdu, ko Jēzus teiks! Kāda paļāvība uz autoritāti! Domāju, ka tā ir vēl viena lieta, kas būtu mums jāņem vērā:
paļāvība uz autoritātēm, uzticēšanās tām!
      Visbeidzot … kad esam piedzīvojuši Dieva pieskārienu, tad esam aicināti dot liecību. Jēzus teica, lai nevienam nestāsta to, ko Viņš spitālīgajam ir darījis, bet lai dod liecību priesterim. Mums nav jāplātās un jālielās kaut kur sabiedrībā, it kā tas būtu mūsu nopelns, bet
nākt pie Dieva un nest Viņam pateicību ir ļoti svarīgi! Tas tad būs arī pārējiem ticīgiem par liecību! Tas iedrošinās citus vairāk uzticēties Tam Kungam.
      
Lai Dievs dod, ka mēs gribam meklēt Viņa tuvumu, piedzīvot Viņa lielos darbus! Lai Dievs svētī , ka mēs Viņu un Viņa sūtītus cilvēkus uztveram kā autoritātes mūsu dzīvēs mums par svētību! Lai Dievs svētī , ka mēs Viņa žēlastību piedzīvojuši nesam Viņam pateicību par liecību draudzei un ne tikai… arī plašākai sabiedrībai to praktizējot savā ikdienā

Dievam visas lietas ir iespējamas. Viņš var un arī grib mūs ikvienu svētīt bagātīgi, bet tas ir iespējams vienīgi tad, ja mēs to gribam. Amen.

Jums vēl varētu interesēt...