Author: admin

“Marija Magdalēna…agri…Lieldienu rītā…tad…iet un stāsta mācekļiem.” Būt kopā ar citiem ir kaut kas, ko es izvēlos. “Jā, bet….man tur bija jābūt…..un, ja es tur nebūšu, būs sekas!” Ok. katrai izvēlei ir sekas. Un es nevaru izvēlēties, ka tā nebūs. Es esmu atbildīgs par savu izvēli. Jean Paul Sartre reiz teica: “Cilvēks ir notiesāts būt brīvs.” Un te jau sāk skanēt latviešu litānija: “Ko tad es…?!” Es varu vēlēties, ka man būtu lielāka izvēles brīvība, bet man, tā vai tā, ir jāizvēlas. Ir jau vieglāk, ka es neesmu ne par ko atbildīgs. Tapēc jau tik daudz gada sapulcēs, vai līdzīgās reizēs...

  Sprediķis par Sv.Mateja ev.17nodaļas no 1. -9.pantam. 1 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, 2 un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. 3 Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. 4 Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” 5 Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss...

Zvaigznes diena ir viens no senākajiem baznīcas svētkiem. Ir pamats uzskatīt, ka pirmbaznīcā šajā dienā svinēja arī Kristus dzimšanas svētkus, tādējādi vienā reizē pieminot gan Dieva iemiesošanās brīnumu, gan to, ka Viņš ir valdnieku valdnieks. Dažus gs. vēlāk šie svētki tika atdalīti, un Viņa piedzimšana tika svinēta un godināta atsevišķi no Viņa varenības un pazemības pieminēšanas. Tad nu mēs, nosvinējuši Jēzus piedzimšanu uz mūsu zemes, šodien Zvaigznes dienā atzīsim un godināsim Jēzu Kristu, kas ir Visuvaldītājs. Pirmkārt, kas Viņš ir, un otrkārt, kā mēs to varam zināt. Kad ap 17.gs. misionāri no Eiropas devās uz D Ameriku sludināt Kristus pestīšanu,...

Ziemsvētkus sagaidot. Vārds tapa miesa. Ziemsvētki ir vēsts laiks. Mēs visi sūtām apsveikumus, lai kaut ko pavēstītu, pateiktu. Mēs gaidām vēstis no draugiem, kas sen nav rakstījuši. Ziemsvētku evaņģēlijs runā par Kristu, kas nāk pasaulē kā Dieva vēsts – dzīvais Dieva Vārds, lai kaut ko pateiktu mums visiem. Vēsts ir tik liela un īpaša, ka Dievs to grib parādīt ar sevi visu, ar savu iemiesošanos cilvēkā. Betlēmes bērnam ir ko sacīt! Kas ir šī brīnišķīgā vēsts, ko nes Dieva Vārds? Tā ir divējāda: pirmkārt, mēs neesam atstāti, pamesti savam liktenim, bet Dievs mūs mīl, un otrkārt, ar Dieva valstību tiešām...

 Mēs pateicamies Tēvam, kas mūs izrāva no tumsas varas un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā – Viņa dēļ Dievs mūs ir atbrīvojis un mūsu grēkus piedevis. (Kolosiešiem 1:13–14) No nebrīves brīvībā. No okupācijas neatkarīgā valstī. No bezcerības cerībā. No ticības nebrīves līdz atvērtām durvīm praktizēt un apliecināt savu ticību Kristum. Tik dažādi varam domāt par Latvijas brīvību. Ir cilvēki, kuri saka, padomju laiks nemaz tik slikts nebija. Visiem bija darbs, par sliktiem notikumiem nerunāja, bet tā bija sistēma, kur ticēt Kristum nozīmēja būt atpalikušam, kur vajadzēja pielāgoties un spēlēt lomu spēles. Bet citi teiks, vai tad šodien nav tas pats?...

“… tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem. un Dievs nozāvēs visas asaras no viņu acīm.” v.17. Rev. 7:9-17. Kopš 4rtā gadu simteņa Austrumu pareiz-ticīgās baznīcās ir pieminēti tie kuri savas ticības dēļ mira. 6tā gadu simtenī šī ticīgo pieminēsana bija nonākusi līdz Romai. Tā sauktās protestantu baznīcās šāda veida pieminēšanas tika drīz pēc reformācijas pārtrauktas, lai protestētu pret to, ka garīdznieki to izmantoja naudas pelnīšanai. Diemžēl, protestantu mācītāji to atkal atsāka, nevis mirušo pieminēšanas dēļ, bet te bija eklēsiastiska aplokšnu alga. Ir baznīcas kurās kristības notiek sevišķi šinī dienā.. Cilvēks simboliski beidz būt tāds, kā bija, un tad simboliski dzimst...